Jolantai Vāverei-Grigorovičai no Aizkraukles pagasta patīk mazpilsētas nesteidzīgais ritms

Jolantai Vāverei-Grigorovičai no Aizkraukles pagasta dzīves jubileja ir skaistā laikā — pašā vasaras viducī. Kas visvairāk viņu iepriecina svētkos? Aizkraukliete atzīst, ka ziedi, un arvien vairāk viņa novērtē tuvāko uzmanību, nevis dāvanas.
Atgriežas ar prieku
Jolanta dzimusi un augusi Aizkrauklē, bet pēc mācībām vidusskolā studēja un desmit gadus strādāja Rīgā. Viņa apguvusi muitas zinības. Jolanta atzīst, ka grūti bija izlemt, ko vēlas apgūt, un palīdzēja draugu padoms. Ar šo izvēli viņa bija apmierināta, un arī darbs uzņēmumā galvaspilsētā patika. Dzīve tomēr viņu atveda atpakaļ uz Aizkraukli.
— Brīvdienās, braucot pie vecākiem un pavadot laiku ar draudzenēm, iepazinos ar vīru Gintu, kurš bija no Viesītes, bet strādāja Aizkrauklē. Kad apprecējāmies, Rīgā vairs neatgriezos un noteikti to nenožēloju. Sākumā gan bija jāpierod pie cita ritma, jo Rīgā tas bija ļoti steidzīgs. Aizkrauklē man sākumā arī šķita, ka visu laiku kaut kur jāsteidzas, bet pamazām aprimu. Te ir labi, — saka Jolanta.