Kurmis vai kanārijputniņš?

Tāda sajūta, ka līdz šim tumsas aizsegā pēc pulksten 20 sākās īstā dzīve. Pēc valdības izziņotajiem pārvietošanās ierobežojumiem, kas aizliedz bez nepieciešamības būt ārpus mājas no pulksten 20 līdz pieciem rītā, sāka birt gaužas asaras. Izrādās, liela daļa iedzīvotāju šajā laikā rudenī laikam visaktīvāk sportoja, ar bērniem devās garās pastaigās un visādi citādi kvalitatīvi pavadīja laiku ārā. Īsta paraugnācija! Vismaz tā var secināt pēc cilvēku teiktā sociālajos tīklos. Vajag mācēt atsijāt miltus no pelavām — kas ir un kas nav būtiski. Tā vien šķiet, ka daļa cilvēku brēc brēkšanas dēļ, uzpūšot no mušas lielu bubuli. Nu jābūt agrāk mājās, nu vajag ieplānot veikala apmeklējumu laikus, nu nāksies iztikt bez ciemošanās kādu vakaru. Vai tiešām mazas neērtības ir to negāciju un trača vērtas? Mājsēdes interpretācija atkarīga no katra paša vieduma un emocionālā noskaņojuma: vai tu sevi salīdzini ar kurmi alā vai dziedošu kanārijputniņu zelta būrītī — viss ir tavā galvā. Tie, kam ir pašpietiekams iekšējais handikaps, notiekošajā spēj saskatīt iespējas — pievērsties atliktām lietām, apgūt ko jaunu, atvērt sen aizmirstu grāmatu plauktā.

Pēdējā laikā arvien vairāk tiek runāts par saliedētību, izskan aicinājumi nešķirot cilvēkus pēc nostājas vakcinācijas jautājumā, apvienoties cilvēcības vārdā. Lai kā es gribētu, es nespēju iedomāties veselīgu kopienu, ja jāsadodas rokās ar pāris unikāliem indivīdiem, kā viņi paši sevi sauc, — “brīvības cīnītājiem”. Nesen publiskajā telpā tika izplatīts kāda vīrieša uzņemts videofragments, kurā viņš bravūrīgi komunicēja ar veikala “Depo” apsargu, provocējot un zākājot viņu. Kungs bez sertifikāta centās iekļūt veikalā, izkliedza savas brīva cilvēka tiesības, noniecināja apsardzes darbinieku, kas, redz, viņš tāds esot, ka var viņam aizliegt iet veikalā?! Šoreiz apzināti neizmantoju apzīmējumu “antivakseris”, šo cilvēku precīzāk raksturo vārdi “provokators” un “naida kurinātājs”. Šis gadījums kārtējo reizi man atgādināja par cilvēku divkosību — vienkāršam Jānim ir tiesības filmēt un fotografēt visu un visus, tās ir viņa, brīva cilvēka, tiesības. Savukārt, ja to pašu darītu apsargs, policists vai kāds cits darbinieks, tad tas būtu privātuma pārkāpums. Par savām tiesībām mēs atceramies tad, kad tas ir izdevīgi. Savukārt pienākumus labprāt ignorējam, vienkāršu elementāro pieklājību saudzējam nelietojot.

Mēs nekad nebūsim vienisprātis, bet tas nav iemesls kļūt rupjiem. Lai gan, ko var gribēt no cilvēkiem, kuru vadoņi politikā izmanto tieši šādu stilu — naidpilnas provokācijas. Ierobežojumi mūs visus skar vienādi, tikai tas, kā mēs tos uztveram un izmantojam, parāda — esam kurmji vai kanārijputniņi.