www. staburags.lv
Mūsu novadniece Sarmīte Plūme kopā ar māsu Gundegu Juraševsku radījušas piemiņas grāmatu dzimtajai pilsētai Madonai un vismīļākajai skolotājai Dzidrai Rubenei (1923—2004), kura ļoti lielā mērā ietekmējusi abu skolnieču turpmāko dzīves ceļu, cieši saistītu ar tautas deju (Sarmīte Plūme kļūst par deju kolektīva “Kāre” vadītāju, Gundega Juraševska — par profesionālu dejotāju Ulda Žagatas kolektīvā “Daile”). Ar mīlestību un pateicību veidotais veltījums vienlaikus ir arī spilgts laikmeta atspoguļojums — tā ir vēsturiska liecība laikam, kas aizgājis, kas asociējas ar padomju dzīvesveidu, un tomēr atstājis ļoti, ļoti gaišu atblāzmu.
21. oktobrī atvērtā grāmata “Visa Madona dejo” pārsteidz ar bagāto faktu materiālu, ko veido Latvijas periodikā spilgti atspoguļotais dejas tradīcijas kopšanas darbs Madonā un Madonas rajonā pagājušā gadsimta otrajā pusē, precīzāk, sākot ar 50. gadiem. Un šī darba ikona ir deju skolotāja Dzidra Rubene, par kuru raksta ne tikai žurnālisti, arī funkcionāri, dzejnieki, baleta kritiķi. Faktu daudzveidību papildina autoru daudzās sarunas ar dejotājiem, ar deju pedagogiem, horeogrāfiem, Deju svētku virsvadītājiem, kultūras dzīves pārraudzītājiem. Grāmata unikāla apkopotā fotomateriāla dēļ. Iemūžinātie deju mēģinājumu un svētku mirkļi veido paralēlas sižeta līnijas par mūsu tautas dejotprieku un dzīvotprasmi. Autorēm piemīt pārsteidzoši dziļš tvēriens. No paveiktā staro pamatīgums, nepārprotami, ka tas nācis no Dzidras Rubenes dejas skolas, kuru Sarmīte un Gundega apguva piecpadsmit gadus, sākot no trīs gadu vecumu.
Mani grāmata, pirmkārt, pārsteidza ar savu tveramo, taustāmo, vizuālo esamību. Neikdienišķs izdevums. Nestandarta formāts. Īsts suvenīrs, ar augstu pievienoto vērtību.
Otrkārt, mani, ar deju nesaistītu cilvēku, grāmata par deju lielmeistari Dzidru Rubeni ielīgoja, iešūpoja, ieauda kopīgajā dejas rakstā, jo arī es piederu Madonai, kur bērni uz skolu iet polkas ritmā, pārdevējas un šoferi darbu dara mūzikas pavadījumā, un, kā tagad visiem zināms, Madonas pusē dejai liela vara. Skolotāja Rubene radījusi tikai madoniešiem raksturīgu dejas interpretējumu un pasniegšanas veidu, tas pamanīts lielajos Deju svētkos Rīgā.
Stāsts par Dzidru Rubeni ir tik īsts, patiess un vairāku paaudžu apliecināts, ka tas atgādina biezu, tautisku, no vilnas dzijas austu audumu. Audējas — dejas pazinējas Sarmīte un Gundega – turējušas rūpi, lai audums būtu silts, blīvs, lai tajā ieausti visi skolotājas mūža krāsu dzīpari, lai krāsu pārejas būtu saskaņotas, lai raženais un pārcilvēciskais skolotājas darbs viņu darītu dzīvu un klātesošu, kaut viņa Mūžībā iegājusi teju pirms divdesmit gadiem.
Ja dejai atdots vairāk par pusi mūža, ja dejas solis mācīts kā bērniem, tā senioriem, kā pilsētā, tā arī visā rajonā, ja deja ietērpta mākslas tēlos, ja šiem tēliem rastas vajadzīgās krāsas un audums, rokām darināti vainagi, ja tērpi “izklapatoti”/iegādāti etnogrāfiski pareizi un uzturēti nevainojamā kārtībā, un prasīts tas pats no citiem, tad nav brīnums, ka šis Dzidras Rubenes pārcilvēciskais entuziasms un sava darba mīlestība nav izgaisusi bez pēdām.
Skolotājas Rubenes mīļākā dziesma bijusi skumjā Friča Bārdas vārdiem komponētā “Dzīvīte, dzīvīte, šūpojos tevī”, kur skan arī ļoti skumji teikumi: “Vaiņagā pēdējais zieds, kad būs iris, izirs ir vaiņags pats.” Neizirs. Grāmata “Visa Madona dejo” neļaus. Grāmata pierāda, ka svešajai, dzelžainajai varai nebija pa spēkam atņemt mums latvisko stāju un latvisko garu, jo bija tādi cilvēki kā Rubene, kas prata to ar dejas daili stiprināt, kaldināt, saglabāt un ienest jaunā gadsimtā.
Skaidrība, vienkāršība, kaislība — Smiļģa tradīcijas stūrakmeņi. Vidzemniecisks pamatīgums, dziļums, sakārtotība — Rubenes dejas mākas stūrakmeņi, uz kuriem viņa cēla Madonas novadu un visu Latviju.
Reklāma