Vieta, kur Francijas karalis bijis laimīgs. Blankenfeldes muiža Vilces pagastā

Autors: Pārsla Konrāde

Blankenfeldes muiža atrodas Jelgavas novadā, Vilces pagastā, 1,8 kilometru attālumā no Lietuvas robežas. Šo muižu apmeklēju otro reizi. Pirmoreiz tajā biju pirms sešiem gadiem, kad tur vēl saimniekoja Valdis Jākobsons un muižas stāsts bija vairāk par plūškoku, jo muižā ir plūškoku audzes. Arī tagad muižā var iegādāties plūškoku sīrupu, taču saimnieki nu jau ir citi – Sanita Silniece ar ģimeni. Un pašā kungu mājā pārmaiņas ir milzīgas! Īpaši pārsteidz virtuves daļas pārvērtības, kur izcili sadzīvo mūsdienīgais ar senatnīgo, turklāt visā kungu mājā, kas tagad ir apdzīvota, jūtama arī senatnes elpa, kas padara to īpašu.

“Es parasti saku, ka esmu mūsu ģimenes redzamā daļa, jo es esmu tā, kas uzņem viesus. Esam saimnieki šajā vietā nu jau trīs gadus,” saka Sanita, kad viesojamies tur pērn rudenī.

Diezgan sena vēsture

Vēsture šai vietai aizsākusies diezgan sen. 15. gadsimtā no Vācijas ieradies kāds apsviedīgs kungs, kurš iegādājies izdevīgu zemesgabalu. “Zeme šeit ir auglīga: ko iemet, tas izaug dubultā, trīskārt, desmitkārt. Tas zemesgabals ir krietni liels – divas upes kā robežas, un viss pieder viņam. Šis zemesgabals dzimtas īpašumā ir veselus 300 gadus. Un tā ir Mēdemu dzimta. Pirms 500 gadiem jūs šeit atbrauktu kā uz brīvdabas muzeju, jo bija koka apbūve. Tajā laikā muižnieki nedzīvoja tik grezni. Tas, ko jūs redzat sabūvētu, tas ir no 18. gadsimta,” stāsta Sanita.

Pēc 300 gadiem muiža tiek pārdota. Sanita skaidro, ka 18. gadsimts saistīts ar mēri. Muižā parasti bija no 600 līdz 800 cilvēkiem, bet 18. gadsimta sākumā bija palikuši 40 darbspējīgi cilvēki. “Baronam ir zeme, zirgi, arkli, bet nav, kas strādā. Tas nozīmē ārkārtīgi lielu ienākumu kritumu. Tad vēl Ziemeļu karš iet pāri. No baroniem ņem vairāk un liek līdzfinansēt šo karu. Trešā lieta – viņiem ir kredītsaistības. Viņi ir aizņēmušies no kaimiņu baroniem, bet nespēj atmaksāt. Labi, ka ir radinieki, turklāt radinieki, kuriem ir labs amats – Ernsts Johans fon Butlars. Caur viņa rokām plūst visa Kurzemes hercogistes nauda. Viņš ir kā administratīvais vadītājs, turklāt divām lielām būvēm – Jelgavas pilij un Rundāles pilij. Protams, dokumenti klusē, vai desmit ķieģeļi aizgāja uz Rundāli un viens šeit, bet ir zināms, ka īsti godīgs viņš nebija un kaut kas viņam tur tika vairāk, nekā bija paredzēts. Bet, pateicoties tieši šim apsviedīgajam un uzņēmīgajam kungam, ir tapušas šīs būves. Viņš saceļ mājas ne sev, bet pārdošanai. Faktiski jūs esat 300 gadus vecā nekustamā īpašuma projektā. Šo visu nopērk Manteifeļu-Scēgu dzimta, kas paplašinās. 50 gadi šai dzimtai ir tādi spiedīgi. Nezinu, grūti laiki bija, neražas, nemācēja saimniekot vai arī par iemeslu bija tas, ka viņiem bija amati Kurzemes hercogistē, daudz laika veltīja diplomātiskām darbībām, pārstāvēja Kurzemes hercogistes intereses,” stāsta Sanita.

Karalim izrāda vislielāko viesmīlību

Īpašums tiek pārdots, to nopērk Kēnigfelsi – Andreass un Anna Barbara, kuras māsa dzīvo kaimiņu muižā. “Pieņemu, ka māsas gribēja dzīvot viena otrai blakus, tāpēc viņi iegādājās šo muižu. Ar šo dzimtu ir saistīts mūsu vietas slavas stāsts, jo ne daudzas vietas var teikt par sevi, ka šeit laimīgs ir bijis Francijas karalis,” saka Sanita.

Kad 1793. gadā Francijas karali Luiju XVI sodīja ar nāvi, troni mantoja viņa nepilngadīgais dēls Luijs XVII. Pēc zēna nāves cietumā 1795. gadā karaļa brālis Luijs Stanislass Ksavjērs pasludināja sevi par Francijas karali Luiju XVIII. “23 trimdas gadi, kas ir gan labāki, gan sliktāki. Viens periods, kuru pavada Blankenfeldes muižā. Viņš padzīvoja kādus pāris gadus Jelgavas pilī, bet tad Krievijas cars pateica: tu vairs neesi vēlams. Viņš bija spiests ziemas laikā, pārdodot savas dārglietas, kaut kā tikt uz Varšavu. Tad padzīvo tur, līdz arī vairs nav vēlams,” stāsta saimniece.

Blankenfeldes muižā Francijas karalis Luijs XVIII ieradies1804.gada 25. augustā un uzturējies tur līdz 1. septembrim. Nākamo karali uzņēma muižas īpašnieks Andreass fon Kēnigfelss un viņa sieva Anna Barbara, un sievas māsa Jūlija fon Manteifele-Scēge.

“Šī ģimene riskē un izrāda vislielāko viesmīlību, kādu vien var. Proti, mājas saimnieks iztērē lielu daļu no savas mantojuma naudas un raksta dienasgrāmatā, ka viņi saprot, ka nākamie gadi būs bez jaunām kurpēm, jaunām kleitām, bet karalis ir jāuzņem karaliski. Pasūtīja vīnu no Francijas, kas tolaik nebija lēti, spēja dabūt augustā lilijas, lai izrotātu māju, jo lilijas ir franču karaļnama simbols. Visādi dzīves smalkumi tiek piedāvāti. Labākās visas telpas atdod karalim ar viņa svītu uz vairākiem mēnešiem. Pēc tam karalis pārceļas uz Jelgavas pili, bet draudzība ar karali un karalim pietuvinātajiem cilvēkiem turpinās vēl ilgus gadus, arī tad, kad viņš reāli kļūst par Francijas karali. Viņi saņem arī karalisku pateicību – dzimtai tiek piešķirts mantojams grāfa tituls. Tajā laikā tas nav tikai nosaukums, bet vesela rinda iespēju. Viņi savus bērnus var izprecināt citiem, viņi var ieņemt citus amatus, taisīt biznesu citās aprindās. Un pat tika atsūtīts Liliju ordenis, par ko gan Andreass sākumā bijis nikns, jo uz Jelgavu tika atsūtīti trīs ordeņi – viens viņam, viens kučierim un viens skolotājam. Tas, ka viņu noliek vienā rindā ar kučieri un skolotāju, viņam ir ārkārtīgs pazeminājums. Kučieris izglāba karaļa dzīvību, kad karietei aizgāja rats pa gaisu, un skolotājs bija labs draugs un domubiedrs, jo karalis bija intelektuālis, daudz lasīja un daudz domāja,” stāsta saimniece.

Dzīvojuši trīs Vilhelmi

Muižā šī ģimene pavada 50 gadus, divas paaudzes, manto visu dēls, kuram nav bērnu. Iespējams, tas ir iemesls, kāpēc muiža tiek pārdota Hāniem. “19. gadsimtā Hāniem vienlaikus, kā nu kurā periodā, ir no astoņām līdz 13 muižām. Blankenfeldes pirkums ir pilnīgs bizness. Viņi nopērk vietu, kur pelnīt naudu ar lauksaimniecību. Kad Vilhelms Hāns mirst, visu manto viņa dēls Vilhelms Hāns, kas arī nāk šeit reāli dzīvot. Pēdējais saimnieks ir mazdēls Vilhlems Hāns. Tātad šeit ir dzīvojuši trīs Vilhelmi. 1920. gadā ir agrārā reforma, ļoti sarežģīts laiks Latvijā. Tobrīd 50% Latvijas zemes pieder baroniem. Tad šo zemi ņem nost un izdala zemniekiem. Šai ģimenei bija 2000 hektāru liela saimniecība ar kādām 20 ēkām, to visu ņem nost, atstāj 50 hektāru un saka, lai iet dzīvot uz vienu no saviem krogiem. Viņi jau tajā brīdī ir izbraukuši uz Vāciju, jo 1918.-1919. gadi šeit ir ļoti nemierīgi. Viņi, protams, raksta lūgumu, lai atstāj vismaz māju, bet neatstāj,” stāsta Sanita..

Mazmazmeita nopērk un vēlāk pārdod

Latvijas valsts šajā īpašumā izveido pansionātu, vēlāk invalīdu namu, veic pārbūvi. Pēc tam muižā bijis kolhoza centrs ar visu, kas ir kolhozā – darbnīcas, dzīvokļi, bibliotēka, veikals, kantoris. Pēcpadomju periodā, tiklīdz var braukt uz šejieni, muižu nopērk baltvāciete Hānu mazmazmeita Adīna fon Bernevica ar nodomu Blankenfeldes muižu atjaunot.

“Viņa brauc pa vasarām uz vienu mēnesi, ņem līdzi bērnus. Bet bērni nav gatavi ieguldīt īpašumā, tāpēc 2007. gadā to pārdod. Nākamais īpašnieks ir Valdis Jākobsons, agrākais “Grindeks” vadītājs. Pateicoties viņam, atjaunots bijušais kalpu nams, arī zirgu stallis, kur šobrīd ir ražošanas telpas un neliela viesnīca. Viņš šeit atnāk saimniekot, kad viņam ir 70 gadu un vēl ir spars. Kaut kādā brīdī veselības problēmas ņem virsroku un viņš palaiž savas saimnieciskās lietas pašplūsmā, un šis objekts nonāk izsolē. Nu tad mēs bijām tā ģimene, kas vienīgā bija pieteikusies izsolē. Veicām vienu soli un ieguvām šo īpašumu vienu mēnesi pirms kovida. Ja izsole būtu mēnesi pēc kovida, mēs droši vien nebūtu riskējuši. Bet soli spērām un esam šeit, un dzīvojam šeit, un mēģinām virzīt uz priekšu arī šo īpašumu,” saka muižas saimniece.

Restaurē un uzņem viesus

No muižas laikiem saglabājies ļoti maz priekšmetu, bet daži atradumi ir: tapešu fragmenti, krāsns podiņu fragmenti, naglas. Sanita parāda arī traukus un cukurgraudu griezēju.

Kungu nama ēdamzālē ir restaurēti divi logi un 19. gadsimta podiņu kamīns. Restaurācijas darbi Blankenfeldes muižas telpās iepriekš norisinājās 2000. gadā, kad tika veikta ēdamzāles sienu gleznojumu un 170 gadus veco koka vītņu kāpņu restaurācija.

Ekskursijas beigās, protams, varam nogaršot arī slaveno plūškoka sīrupu. “Mums aug melnais plūškoks. Zied ar šādu burvīgu ziediņu!” rāda Sanita.

Plūškokus Latvijā ieveda muižnieki, kuri tos stādīja parkos kā dekoratīvos augus, bet plūškokam ir ļoti sena vēsture kā ārstniecības līdzeklim.

“Es gribu uzsvērt tikai to aspektu no tām veselības īpašībām, kas ir zinātniski pierādīts. Tika veikti pētījumi ar gripas slimniekiem – tie, kas dzēra plūškoku, veseļojās labāk. Šobrīd plūškoks tiek diezgan plaši izmantots dabas preparātos pie vīrusu saslimšanām, jo plūškoka sastāvā ir vielas, kas aizkavē vīrusa iekļūšanu šūnā un vairošanos, un ir vielas, kas paaugstina imunitāti,” saka muižas saimniece.