Vēstures skolotāja pienākums stāstīt par vēsturiskās patiesības status quo

Vēstures skolotāji vienmēr bijuši tādā īpašā statusā un lomā, jo tā dēvētajos “sarkanajos” un “melnajos” datumos jāveic amata aprakstā neiekļautie sabiedriskie pienākumi — ārpus klases sienām stāstīt, rādīt, dalīties, arī pārliecināt visas sabiedrības grupas par vēsturiskās patiesības status quo. Lasītājs, visticamāk, pašlaik plati smaida, lasot vārdu savienojumu “vēsturiskā patiesība”. Un ne velti, jo tā visos laikos bijusi atkarīga no pastāvošajiem politiskajiem uzstādījumiem un interesēm.
No otras puses, mana, kā izglītības jomas profesionāļa, kas vairāk nekā 15 gadus veicis vēstures skolotāja funkcijas, atbildība ir gan pret vēstures, gan izglītības zinātnēm. Te vēlos atgādināt enciklopēdijas “Britannica” piedāvāto vēstures zinātnes definīciju: “vēsture, pamatojoties uz oriģinālavotu kritisku vērtējumu, pēta notikumu hronoloģisko pierakstu ar mērķi izskaidrot pagātnes notikumus”. Tātad, vēsture ir stāsts, kas ir balstīts vēstures oriģinālavotu, piemēram, atmiņu, dokumentu, avīžrakstu un materiālo liecību kritiskā izvērtējamā, bet ne interpretācijā.