Ināra Sudare
Patiesībā šis raksts atbilstu vairākām tematiskām lapām: par dzīvi laukos visu aizmirstā nostūrī, par mīlestību mūža garumā, par ciešajām ģimenes saitēm, par skaisti iekopto sētu. Taču nemainīgi paliktu raksta galvenie varoņi: Taņa (tā viņu visi sauc, kaut pasē rakstīts vārds Tekla) un Vitolds Kalviši, kuri dzīvo 11 kilometru no Pļaviņām, Ķūģos, vienā no piecām Līvānu mājiņām, kurai vienīgajai dots nosaukums, un tas ir “Vanadziņi”.
Nekurienes sajūta
Uz Ķūģiem devos, vairāk intrigas vadīta: kā tas ir — dzīvot visu aizmirstā nostūrī, kur kādreiz itin sparīgi virmoja dzīve. Vēl nesen tas skaitījās Pļaviņu novada Aiviekstes pagasta Ķūģu ciems. 2017. gadā te dzīvoja 83 cilvēki. Savulaik te bija gan padomju saimniecības “Pļaviņas” iecirkņa kantoris, gan cūku un govju ferma, vietējā klubā bija deju un kino vakari, darbojās veikals. Pēc saimniecības likvidācijas viss pamazām pamira, vien cilvēki vēl palika. Tagad iedzīvotāju skaitu ciematos pašvaldība neapkopo. Bijusī saimniecības iecirkņa ēka neredzīgām logu acīm ieaugusi nezālēs, vēl nesen ciematā piestāja autoveikals, tagad vairs nē, kādreiz netālu bija vilciena piestātne Spīganas, tagad vilcieni tai brauc garām, palicis tikai nosaukums. Te ir arī viena divstāvu māja, kura daļēji apdzīvota. Pēc dzīvokļa, kuru kāds iemītnieks pārdod par pieciem tūkstošiem eiro, neviens nekāro. Tāda nekurienes sajūta. Taču Taņa un Vitolds, kuri pieredzējuši gan Ķūģu uzplaukumu, gan norietu, par dzīvi nesūrojas. Viņiem te ir labi, šeit ir viņu paradīzes stūrītis, un viņi to netaisās iemainīt pret citu vietu.
Ieskatās kaimiņā
Taņas dzimtā puse nav Pļaviņas. Viņa dzimusi Madonas rajonā. Dīvaini gan sanācis — tagad viņa dzīvo Aiviekstes pagastā, arī viņas dzimšanas vieta ir Aiviekstes pagasts, tikai Madonas novadā. Kad viņai bija 15 gadu, ģimene pārcēlās uz Pļaviņām, Puduļiem. Taņa pabeidza Cesvaines internātskolu, pēc tam devās uz nepilngadīgo lietu komisiju pēc izziņas, jo viņa vēl nebija pilngadīga, lai varētu sākt pastāvīgas darba gaitas. Lai gan vecāki nevarēja atbalstīt materiāli, jo ģimenē bija septiņi bērni, viņi meitas šūpulī bija ielikuši darba tikumu. Taņa pabeidza šuvēju kursus un sāka strādāt Pļaviņās uzņēmumā “Rīgas apģērbs”. Dzīvojot Puduļos, viņa sapazinās ar otrpus ezeram dzīvojošo kaimiņu Vitoldu. Meitenes sirdi vēl jo vairāk Vitolds iekaroja ar savu muzicēšanu, tā kā viņš spēlēja ballītēs. Taču Vitoldam padevās ne tikai muzicēšana, bet arī visi saimniecības darbi, tā teikt, viņš bija vīrs, kuram rokas ir īstajā vietā.
Darbs bijis visos laikos
Nu jau vairāk nekā 30 gadu Kalvišu ģimene par savām mājām sauc “Vanadziņus” Ķūģos. Savulaik no padomju saimniecības par puscenu nopirka Līvānu tipa mājiņu (otru pusi sedza saimniecība). Parādu atdeva triju gadu laikā, jo tolaik abi strādāja saimniecībā un ļoti labi pelnīja. Savulaik paši savā saimniecībā turējuši gan sivēnmātes, gan septiņas govis, pārdevuši sivēnus, tomātu stādus, dārzeņus, kā arī Taņas gatavoto sieru, sviestu, auksto gaļu. Visa ģimenes labklājība celta ar pašu pelnīto. Savulaik Taņa kopusi kādu tanti, par to dāvanā saņēmusi māju, kura pārdota, un nauda ieguldīta savas mājas remontā. Piedevām visiem saimniecības darbiem pa vidu Taņa vienmēr atradusi laiku adīšanai. Veselības dēļ viņa pensijā aizgāja priekšlaikus. Taņa nedrīkstēja celt neko smagu, bet vai tad par to darbu steigā piedomā? Kad pēdejoreiz noģībusi, likvidējuši visus lopus. Savukārt Vitolds 46 gadus bijis īsts stūres vīrs. Sākumā strādājis Pļaviņu sovhozā par traktoristu, bet savas darba gaitas beidzis kā “Pļaviņu Dolomīta” šoferis — dažkārt pat trīs reizes dienā vedis šķembas uz Rīgu. Par veselību nav bijis laika domāt, tapēc pārcietis vairākas operācijas, un, kā pats saka, ik pa trim gadiem jāgulstas uz galda. Taču, rokas klēpī salikuši, nevienos laikos nav sēdējuši. Arī tagad Kalvišu pāris, ja ir iespēja, vienmēr piepelna klāt pensijai — šogad pelnījušies ar upeņu un aveņu lasīšanu kaimiņa saimniecībā, citugad mežā ogas, sēnes lasījuši. Tikai sirds gan Taņai nedaudz nosāpējusi, kad, pensijā aizejot, tā nesasniedza pat 300 eiro, lai gan padomju laikos tika daudz strādāts un labi pelnīts, bet, pensiju aprēķinot, diemžēl tas netika ņemts vērā.
Ļoti labi dēli
Taču mazās pensijas dēļ Taņa nejūtas nabadzīga. Viņa ir piecu dēlu, no kuriem divi jau aizsaulē, mamma un piecu mazbērnu vecmāmiņa (četras mazmeitas, tajā skaitā dvīnes, un viens mazdēls). Deviņus gadus pie viņas skolojās arī audžumeita, kura vēlāk aizgāja pie vecākiem. Visi dēli dzīvo vecāku tuvumā — Jēkabpilī, Skrīveros, Pļaviņās. Kad bija jaunāki, pastrādāja arī ārzemēs. No vecākiem viņi aizguvuši darba tikumu, tapēc arī par dzīvi nesūrojas. “Mums ir prieks par dēlu ģimenēm,” vairākkārt uzsver Kalvišu pāris. Guntis, Ivars un Artūrs nekad nav sagādājuši galvassāpes saviem vecākiem. Guntis strādā uzņēmuma “Pļaviņu DM” karjerā ar frontālo iekrāvēju, Artūrs — uzņēmumā “Meža enerģija”, savukārt Ivars — Jēkabpils trikotāžas uzņēmumā “Viola Stils”. Baltijā šāda veida uzņēmums ir vienīgais — datorā ievadi programmu, un mašīnas pašas ada. Dēls Vācijā macījies to apkalpošanu. Starp citu, šī uzņēmuma pakalpojumus izmanto arī dziedātāja Laima Vaikule.
Prieks arī par mazbērniem. Lielākās mazmeitas jau studē augstskolā — viena Rīgas Stradiņa universitātē par pediatri, otra — Jelgavā par veterinārārsti. Vectētiņš, kurš spēlē gan saksofonu, gan trompeti, gan sit bungas, nesaprot tikai vienu — kāpēc mazmeitas, kuras beigušas mūzikas skolu, neskatās vairs virsū mūzikas instrumentiem. Redzēs, kā būs ar jaunāko mazmeitu, kura vēl mācās mūzikas skolā.
Ciemiņi katru nedēļu
Taņai un Vitoldam ir prieks par ērto piebūvi, ko dēli uzcēla pie mājas. Tagad te glabājas dārza labumi, jo uz pagrabu vēl par agru nest. Ķirbji satupuši uz koka soliem, kastēs smaržo āboli, sarkanos sānus spīdina tomāti, smaržo tējzāles. Vasarā piebūvīte stāv vaļējiem logiem, bet, ziemai nākot, to taisa ar plēvi ciet, jo piebūvei ir dēļu grīda. Vasarā te jauki visiem kopā pie viena galda apsēsties, jo gandrīz katru nedēļas nogali kāds atskrien ciemos.
Pēc jaunākā dēla, kurš dzīvo Skrīveros, ierosinājuma pirms pāris gadiem sākuši bites turēt. Tagad pašiem arī savs medus.
Viens no dēliem, kurš dzīvo Jēkabpilī, pēc profesijas ir pavārs, taču profesijā nestrādā, pašmācībā apguva galdnieka amatu, bet tas gan viņu netraucē mājas vajadzībām cept arī kūkas. Viņš ir lielisks remontmeistars, izremontē dzīvokļus ne tikai savējiem, bet iet palīgos citiem.
Ziemai gatavi
Tagad daudzus satrauc gaidāmā ziema, pamatīgi kāpušas malkas cenas, taču “Vanadziņu” saimniekiem par to maza bēda. Šķūnis līdz jumtam pilns. Malka sagādāta trim gadiem uz priekšu. Ja tik pašam gribēšana, malku par velti var dabūt. Vajag tik paprasīt atļauju. Piemēram, vietā, kur zāģēja kailcirtes, ļāva bez maksas ņemt pirmos bluķus no celma, kas palika pāri, zāģējot ar harvesteru. Pagrūti jau ir, ar mašīnu un piekabi mežā neiebrauksi. Kalviši ir izstrādājuši savu malkas sagādes plānu: paķer līdzi ķerru un brauc gar cirsmas malu, Vitolds sazāģē un saskalda bluķus, un Taņa sakrauj ķerrā un aizved uz piekabi. Tā kā bērni māju kārtīgi nosiltināja, malkas vajag pavisam maz. Siltā ziemā vienreiz dienā jākurina. Kad nopirka māju, tajā bija Lietuvā ražots apkures katls, Vitolds vēlāk to nomainīja ar lielo Grobiņā izgatavoto, kas kalpo nu jau 16. gadu. Pie reizes viņš atklāj, ka, iegādājoties katlu, labāk to ņemt ar tērauda iekšu, nevis čuguna, jo tā metinājuma vietas sānos ātri izdeg, līdz ar to katls ātri sāk tecēt.
Visu dara kopā
Kalviši visu paraduši darīt kopā. Arī gatavojot maltīti, abi rosās virtuvē. Vitolds ir liels makšķernieks, un Taņa viņam brauc līdzi. Nesen bijuši uz Līdacīti makšķerēt. Abi saērcināti stāsta un apbrīno cilvēkus, kuri aiz sevis spēj atstāt tādu cūcīgu vidi, kāda tā bija todien pie ezera. Nākamajā dienā braukuši atkal, Taņa līdzi paņēmusi grābeklīti, lai var sakopt ezera apkārtni. Garām gājuši tūristi un ar apbrīnu teikuši: redz, cik labi, ka “Latvijas valsts meži” var algot cilvēku apkārtnes sakopšanai! Taņa gan noklusējusi, ka ir brīvprātīgā. Vitolds teic, ja neiznāk laika aizbraukt kaut kur tālāk pamakšķerēt, nobrauc turpat lejā no kalna uz dīķi kādu karpu noķert. Katru gadu Madonā viņi apmeklē šlāgermūzikas un Rubeņu ziņģu festivālu un neizlaiž pensionāru ballītes. Kad iegadās brīvāks laiks, abi brauc ekskursijās, viņus gan nevilina ārzemes. “Nesaprotu, kas tur ko skriet uz tām ārzemēm, it kā ar medu tur būtu kas apsmērēts? Latvija taču ir tik skaista zeme!” teic Vitolds.
Savulaik izcilais zinātnieks Einšteins savai meitai rakstīja, ka pasaulē vislielākais spēks ir mīlestība. Man šķiet, viņam ir taisnība. Ar tādu spēku var arī radīt paradīzi jebkurā vietā un jebkurā laikā. Kā to dara Taņa ar Vitoldu.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par materiāla saturu atbild laikraksts “Staburags”.
Reklāma