Valdības 4×4 buksējiens

Es ļoti negribēju rakstīt par politiku, bet Ministru prezidentes Evikas Siliņas pieteiktais valdības restarts ar trīs ministru atlaišanu man tomēr neiziet no prāta. Visu laiku mēģinu saprast, kāds ir šīs rīcības mērķis. Lai atrisinātu samilzušās problēmas izglītības un satiksmes jomā? Pieredze liecina, ka līdz šim gan ministru maiņa nav atrisinājusi nevienu problēmu, kas krājušās gadiem, klājušies vienam pār otru slāni pa slānim. Vai, apstiprinot jaunu satiksmes ministru, kā uz burvju mājiena pēkšņi “Rail Baltica” projekts kļūs godīgāks, caurspīdīgāks? Tam pēkšņi atradīsies visa vajadzīgā nauda un ceļš tiks izbūvēts kā sākotnēji plānots? Vai varbūt izglītības jomā pēkšņi notiks brīnumi un politikas zinātnes un biznesa vadību studējušais Cēsu novada mērs tajā ieviesīs kārtību? Viņš gan savu kandidatūru šim amatam atsauca. Līdzšinējai ministrei Andai Čakšai arī ir maģistra grāds biznesa vadībā, bet tas diez ko nepalīdzēja kvalitatīvai nozares pārraudzībai.

Tas ir kā ar ielaistu slimību. Var jau mainīt ārstējošo ārstu kaut katru mēnesi, un katrs nākamais nāk ar savu tablešu sauju, izpratni par ārstēšanu — pamēģina vienu metodi, pamēģina citu, bet slimība neatkāpjas un vieglāk nepaliek, jo tā ir gadiem ielaista un neārstēta.

Siliņas valdības restarts, ko žurnāliste Elita Veidemane nosauca par kosmētisko remontu, vairāk izskatās pēc aktīvas darbības imitēšanas, kura diez vai nesīs gaidītos rezultātus gan viņas pašas izvirzītajās, gan Valsts prezidenta uzsvērtajās prioritātēs. Un tās ir drošība un militārā indrustrija, ekonomiskā izaugsme, atbalsts ģimenēm un demogrāfija. Siliņa pati savu restarta pieteikumu jau lepni nodēvējusi par valdības 4×4 uzrāvienu, taču zaudēto sabiedrības uzticību ar to neatgūt. Politologi un politisko procesu komentētaji raugās uz to skeptiski, jo Siliņas vadītās valdības spēju resurss esot izsmelts. Filips Rajevskis pat pieļāva, ka valdība varētu arī nenoturēties un krist.

Man arī tomēr nav skaidrs, kā nomainot satiksmes un izglītības ministru, var veicināt drošību, ekonomisko izaugsmi, demogrāfiju un atbalstu ģimenēm. Tam būtu vajadzīgs daudz jaudīgāks restarts, nevis tikai dažu ministru demonstratīva pārbīde. Manuprāt, lielākā problēma ir tā, ka mums valdībā un ministrijās pietrūkst sistemātiska darba un pēctecības. Viens kaut ko iesāk, nāk nākamais ar savu redzējumu, politisko uzstādījumu, ambīcijām un atkal sākas kaut kādas pārmaiņas, iepriekšējās nenovedot līdz galam. Tā kā tādi zaķi lēkājam no viena ciņa uz otru, kamēr attopamies purvā, no kura ne paši sevi, ne kāds cits mūs vairs nevar izvilkt.