Vai atgriezīsimies neizlēmības statusā?

Karš Ukrainā licis paskatīties citādāk uz daudziem jautājumiem, no jauna kādu ieraudzīt un pacelt augstāk nacionālās pašapziņas latiņu. Kara pirmajās dienās biju patīkami pārsteigta par Latvijas valdības ātro un precīzo rīcību attiecībā pret agresoru valsti, bet tagad jūtams, ka apņēmība atslābst. Vai atkal atgriezīsimies neizlēmības statusā? Ja pirms laika Uzvaras pieminekli bija gatavi nojaukt kaut kailām rokām, šobrīd atkal ir garas diskusijas un nostāja, ka tik nevienu neaizvainojam. Nav šaubu, ka šis objekts nav tikai piemineklis, bet atgādinājums par Latvijas okupāciju, turklāt gluži kulta objekts daļai sabiedrības. Kā nesen kāda paziņa, kura reiz vēroja 9. maijā tur notiekošo, atzina — vājprāts! Vai mums tas būtu jāturpina? Diezin vai.

Laikā, kad kaimiņvalsts iebrūk un grauj citu valsti, Latvijas valdība līdz pēdējam burtam mēģina juridiski sakārtot pieminekļa turpmāko likteni. Citādāk var iznākt diplomātiskas nesaskaņas. Un tas ir laikā, kad diplomātiskās attiecības ar Krieviju šobrīd pat grūti nodēvēt par nesaskanīgām, tiek izraidīti vēstnieki un savstarpējie apvainojumi publiskā telpā skan ik dienu. Kā absurds izskanēja tieslietu ministra Jāņa Bordāna priekšlikums rīkot pat referendumu par pieminekļa tālāko virzību. Tā ir valsts un pašvaldības atbildība, kas nav jāuzveļ uz sabiedrības pleciem, un nav jāgaida vēl kāds Kalve, kas to izdarīs.

Līdzīgi kā ar mācībām skolās valsts valodā. Ir īstais un pēdējais brīdis to stingri nolemt. Saeimas deputāts Aleksandrs Kiršteins nesen kādā intervijā atzina, ka paši vien Latvijā pēdējos 30 gados audzējām krieviski runājošo sabiedrības daļu, un tagad negribas atzīt, ka vairāk nekā puse Rīgas iedzīvotāju ir cittautieši. Cik no viņiem prot latviešu valodu? Daļa noteikti nē, un to ik dienas var pārliecināties. Visticamāk, šī pretestība pret mācībām valsts valodā ir nevis kādu nacionālu apsvērumu dēļ, bet tāpēc, ka ir skolotāji, kuri arī šobrīd nav spējīgi ne tikai mācīt latviešu valodā, bet arī ikdienā sarunāties. Viņiem vienkārši to nevajadzēja, un tas nav tikai Rīgā, bet arī citās lielākajās Latvijas pilsētās.

Jābūt apņēmībai rīkoties tūlīt un tagad, bet atkal ir klusums un sākusies diskusija, lai arī ir jāgriež kā ar nazi. Ir skaidrs, ka pasaule būs citādāka ne tikai pēc pandēmijas pieredzes, bet arī pēc Krievijas īstenotā kara Ukrainā. Kaut kas mainīsies, bet kas — atkarīgs arī no mums pašiem.