Uz nesagaršošanos, titāna dioksīd!

Jau sen mani vairs nepārsteidz E vielu bagātīgais daudzums desās, cīsiņos un citos gaļas izstrādājumos. Pat siļķēs. Tādus produktus cenšos nepirkt. Tiek izmantotas dažādas krāsvielas, piemēram, sieram, lai tas būtu koši dzeltens, gaļai, lai tā būtu skaisti sārta. Kāpēc gan būtu jākrāso siers? Protams, lai cilvēki pirktu. Reizēm pārņem sajūta, ka pircējus kā mazus bērnus cenšas apmānīt, lai viņi izvēlētos to skaistāko ēdamo “mantiņu”. Daudzi, tajā skaitā bērni, kopā ar produktiem bagātīgi ēd E vielas, jo to lietošana taču ir atļauta!

Nesen nopirku kāda Aizkraukles novada ražotāja pīrādziņus. Bet, ak vai! Atmiņā atsauktajam garšu priekšstatam par to, kā jāgaršo pīrāgiem, tie nelīdzinājās. Uz iepakojuma bija sarakstītas izmantotās E vielas, un tās bija kādas piecas.

Pārtikas un veterinārais dienests informējis, ka stājusies spēkā regula, saskaņā ar kuru pārtikas produktu ražošanā turpmāk vairs nedrīkst izmantot pārtikas piedevu titāna dioksīdu jeb E 171. Tā ir krāsviela noteiktos pārtikas produktos un uztura bagātinātājos, arī dažādās tabletītēs aptiekās. Jo, “pamatojoties uz visiem pieejamajiem pierādījumiem, nevar izslēgt bažas par genotoksiskumu”, un “E 171 vairs nevar uzskatīt par nekaitīgu”. Pēc cik gadiem tāds pats liktenis varētu piemeklēt pārējās E vielas?

Te gribu pieminēt tādu vielu kā dusts, par kuru, iespējams, jaunākās paaudzes cilvēki neko nav pat dzirdējuši, bet kādreiz to plaši lietoja pret kāpostu kaitēkļiem, utīm un citiem insektiem. Atceros tā kodīgo smaku, kad kaimiņiene to kaisīja uz saviem kāpostiem, lai iznīcinātu kāpurus, lai gan dusts jau tad bija aizliegts. Taču kaut kādā pamestā noliktavā viņa to bija dabūjusi. Šveiciešu ķīmiķis Pols Hermanis Millers 1948. gadā saņēmis Nobela prēmiju par atklāto dusta īpašību nogalināt kaitēkļus. Kad dusts nonāca barības ķēdē, maizē, gaļā, zivīs, pienā un citos produktos, cilvēka organismā un sāka rasties dažādas slimības un mirt bites, to aizliedza. Mūsdienās Eiropā tā ir aizliegta viela.

Viss plūst, viss mainās. Vienu dienu par kādu atklājumu var saņemt pat Nobela prēmiju, bet pēc gadiem tas kļūst par cilvēkam un dabai kaitīgu, kas var ietekmēt tagadējo un nākamo paaudžu veselību. Tomēr ir kāds ražotājs, kam var uzticēties pilnībā, un tā ir daba. Brūklene un dzērvene nekad nesaražos indīgas ogas, ābele indīgus ābolus, ja vien šajā procesā nebūs iejaucies cilvēks.