Tuvāk vēlēšanām politiķi iemācās dzirdēt

Vairāk kā tikai izbrīnu manī radīja zemkopības ministra Armanda Krauzes paziņojums pārtraukt līgumu slēgšanu par vēja parku attīstīšanu Latvijas valsts meža zemēs. Arguments — vēja parku izbūve valsts mežos jāveic caurspīdīgi un sabiedrībai saprotami, ņemot vērā gan iedzīvotāju viedokli, gan valsts intereses un enerģijas vajadzības. Un vēl — tā kā vēja parku izbūvei ir potenciāls būtiski ietekmēt iedzīvotāju ikdienu un dzīves kvalitāti, nepieciešams caurspīdīgs un kvalitatīvs dialogs ar sabiedrību.

Tad kāpēc pagājušajā gadā par šo tēmu vajadzēja rīkot tikšanos ar Jaunjelgavas puses iedzīvotājiem, stāstīt, kā būs, ar ko jārēķinās? Toreiz projekta virzītāji diezgan tieši pateica — šī tikšanās notiek tāpēc, ka tāda paredzēta likumā. Ne tāpēc, ka iedzīvotāju viedoklis tiešām varētu kaut ko mainīt.

To, ka vēja parkam ir kaut kāda ietekme uz vidi un cilvēku, mēs zinām un arī viņi apzinās. Vai toreiz, un tas nebija nemaz tik sen, pirms lemt par turbīnu izbūvi, neapsvēra šos aspektus? Nekonsekvence — runāt vienu, bet pēc kāda laika pilnīgi pretējo — biedē un rada neuzticību. Kā var saaicināt cilvēkus, censties viņus pārliecināt par kādu ideju, bet pēc tam no tās viegli atteikties? Ja tā notiek ar vēja parku, rīt tas notiks ar finansēm, nodokļiem, likumiem.

Ministrs tagad pēkšņi atskārta, ka nav pietiekami izvērtēta vēja parku ietekme uz cilvēku dzīves kvalitāti. Kur viņš bija pirms gada, kad pirmās vēsmas par šo tēmu jau radīja pamatotu satraukumu? Toreiz sabiedrība runāja, protestēja, uzdeva jautājumus. Tikai neviens viņos īsti neklausījās — pat ja formāli “tika uzklausīti”, pēc būtības jau atbildes netika dotas. Šodien mums stāsta, ka sabiedrības neizpratne ir “iemesls” apturēt procesu. Nē, cienījamie, tā nav neizpratne — tā ir vilšanās. Sajūta, ka atkal esam nostādīti fakta priekšā. Tikai šoreiz, iespējams, esam nedaudz skaļāk pateikuši “nē”. Vai ministram šis “stop” ir apziņas balss vai politisks žests? Jo tuvāk vēlēšanām, jo biežāk politiķi iemācās dzirdēt. Patiesībā ne jau klausīties — bet dzirdēt. Iespējams un visticamāk, tikai uz brīdi.

Un kur tad palika nacionālā stratēģija? Zaļais kurss? Enerģētiskā neatkarība no Krievijas? Ja tagad šos argumentus atliek malā, vai tas nozīmē, ka tie nekad nebija īsti pārliecinoši? Man gribētos zināt — kur ir garantija, ka pēc vēlēšanām šie lēmumi nebūs atkal apgriezti par 180 grādiem? Kurš uzņēmējs šādā politiskā klimata nestabilitātē vispār uzdrīkstas kaut ko investēt?