Turpinās sarunu cikls “Tikšanās ar personībām”. Likteņdārzs ielūdz uz tikšanos ar fonda “Sibīrijas bērni” vadītāju, režisori Dzintru Geku Vasku

Turpinot sarunu ciklu “Tikšanās ar personībām” Likteņdārzs ielūdz uz tikšanos ar fonda “Sibīrijas bērni” vadītāju, režisori Dzintru Geku Vasku.

Sestdien 21.oktobrī plkst.13.00 Likteņdārza Saieta namā pēc vasaras pārtraukuma apmeklētāji atkal aicināti uz sarunu ciklu Saieta namā “Tikšanās ar personībām”.

Šoreiz saruna ar dokumentālo filmu  režisori, fonda “Sibīrijas bērni” vadītāju un politiķi Dzintru Geku – Vasku. Diskusiju vadīs viņas mazdēls  Rasmuss Filips Geks.

“Likteņdārzu vienmēr esmu uztvērusi ar tādu garīgu sajūtu. Te aug ābelīte, ko iestādījām manam tēvam, politieslodzītajam – Leopoldam Gūtmanim Parasigam. Vasarās parasti devos uz Sibīriju filmēt un pēc tam manī vienmēr ieplūda tāds spēks un miera sajūta. Līdzīgas sajūtas manī rodas, domājot par Likteņdārzu”, tā Dzintra Geka.

Jau studiju laikā Dzintra Geka debitē kā kinožurnāla Padomju Latvija režisore, tas ir 1978. gada 4. numurs par Ķeguma HES, Doles muzeju, Latvijas keramiku un ērģelnieku Nikolaju Vanadziņu, bet turpmāk filmas top Latvijas televīzijā, viena no pirmajām ir koncertfilma Dzied Olga Pīrāgs (1982).

Pirmo lielāko atzinību gūst Gekas filma Voldemārs un Leontīne (1987), tā saņem Lielā Kristapa žūrijas speciālbalvu, arī Māja lielceļa malā (1989) izpelnās Kristapa medaļu.

Deviņdesmitajos gados Dzintra Geka strādā filmu studijās Mandala un Balti, top vairākas dokumentālās filmas, kopš 1996. gada režisore veidojusi sižetus par kultūras darbiniekiem LTV raidījumam Kultūras parks, bet 90. gadu nogalē uzņēmusi desmit videofilmas ciklā Kinogadsimts Latvijā.

2001. gadā ar filmu Sibīrijas bērni aizsācies cikls, kurā pašlaik ietilpst jau sešas filmas (viena no tām – četrsēriju Sibīrijas dienasgrāmatas), cikla pirmā filma devusi nosaukumu arī Dzintras Gekas filmu studijai – “Sibīrijas bērni”.

Kopš sācies karš Ukrainā, Dzintra Geka Vaska vairs nedodas uz Sibīriju: 
“Uz Sibīriju braukt pēdējos gados palika arvien izaicinošāk- mums visur sekoja čeka. Karš Ukrainā šo iespēju braukt nogrieza pilnībā. Pie tam, balsojot Rīgas domē par Uzvaras pieminekļa nogāšanu, esmu nokļuvusi “melnajā sarakstā” – es turp doties vairs nevarēšu nekad. Taču tieši šis karš manas filmas padarījis aktuālākas un pieprasītas- par tām interesējas daudzas vēstniecības”, uzver Geka.