Ticam labo domu spēkam

Laiks starp Ziemassvētkiem un Jauno gadu ir tāds kā pieklusināts brīdis. Vieni svētki aizvadīti, priekšā nākamie, kādam pa vidu gan vēl kādi, un ir sajūta, ka ikdienas skrējiens kaut nedaudz apstājies. Domas gan tā vien rosās par to, kāds tad bijis aizvadītais gads un ar kādām apņemšanām sākt nākamo.

Ja paraugās atpakaļ, gads bijis gana piesātināts, darbīgs, ar savu rutīnas devu, bet arī jauniem izaicinājumiem. Tas arī daudz un nežēlīgi ņēmis. Vēl nesen pārsteidza ziņa par divu gados jaunu sportistu nāvi, bet laiks pirms pašiem Ziemassvētku nesa ziņu, ka mūžībā devusies režisore Roze Stiebra. Teju viena paaudze izaugusi ar viņas veidotajām animācijas filmām, bet citiem tās likušas citādāk paraudzīties uz šo žanru. Spilgta personība, kura gan visvairāk atmiņā paliks ar savu cilvēcību un vienkāršumu.

Neapšaubāmi, noslēdzies bagāts mūžs, bet vienmēr jau šķiet, ka būts par maz kopā ar tādiem cilvēkiem, kuru devums ir tik nozīmīgs.

Aizvadītajā svētku laikā, kas mums saistās ar mieru, pienāca ziņas, ka avarējusi Azerbaidžānas lidmašīna, Moldovas virzienā lidojusi Krievijas raidīta raķete un Ukrainā notikušas īpaši sīvas kaujas. Spriedze pieaug pie Baltijas un tostarp NATO robežas. Ko nesīs nākamais gads? Vai varam savā šķietamajā drošības čaulā justies pasargāti, nepievērst uzmanību nemieriem pasaulē? Naids, mantrausība, varas kāre kāpj pāri visām “sarkanajām līnijām”. Kāds saka — politiķi un militāristi cenšas mūs nepamatoti biedēt, bet atcerēsimies Ukrainas gadījumu, kad lielākā daļa domāja tāpat. Tomēr briesmas atnāca, un daudzu nojauta izrādījās pareiza, jo agresors savu iedabu nemaina. Arī kopējā situācija Ukrainā nav kļuvusi labāka par spīti tik daudz labām domām, lūgšanām un atbalstam, ko šajos nepilnos trijos gados teju visa pasaule sūtījusi ukraiņiem. Tomēr, neraugoties ne uz ko, mēs joprojām ticam domu spēkam, ka visas tās labās, ko esam palaiduši Visumā, veicinās mieru uz zemes.

Līdz Jaunajam gadam vēl pāris dienu, kas piesātinātas ar darbiem un mājas rūpēm. Katru kā ogu veru krellēs, kas noslēgs šo gadu. Kalendārs tā sakārtojis, ka brīvdienu it kā ir daudz, bet mūsu, žurnālistu, darbu gan tas nedara vieglāku. Tāpēc viens ir nemainīgi skaidrs — darba pietiks. Ieceru daudz arī privātajā dzīvē, bet viena mana apņemšanās paliek nemainīga gadu no gada — priecāties par šodienu, prast uzdrīkstēties, neatlikt uz vēlāku laiku, jo citreiz vienas vai otras iespējas nebūs. Vienkārši ļaut sev dzīvot tagad.

Neapšaubāmi, skaists ir šis svētku laiks, ko papildina arī ģimenes jubilāri, bet priecīgs ir arī brīdis, kad pārkāpjam jauna gada slieksni, jo tas arvien vairāk ved pretī gaismai. Lai gaišs katram tālākais dzīves ceļš!