Svētku jēga nav skatītāju rindās

Cik bieži paveicas dzirdēt viedokli, kuram vari piekrist katram vārdam? Man tā nesen gadījās. Ingus Stauģis savā “Facebook” lapā dalījās ar pārdomām par vecāku neapmierinātību, kas saistīta ar XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku noslēguma koncertu biļešu iegādi. Biļešu iegāde vienmēr ir emocionāla — pieprasījums būtiski pārsniedz piedāvājumu. Īsumā — vecāki ir sašutuši un neapmierināti, ka nebija iespējas iegādāties biļetes uz svētku koncertiem. Tiek runāts par lielo ieguldījumu un atdevi bērna talanta izkopšanā, par to, ka mazo dziedātāju un dejotāju vecākiem jābūt priekšrokai biļešu iegādē. Precīzāk par I. Stauģi pateikt nav iespējams: Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki nav vecāku kompensācijas pasākums — tas ir bērnu sapnis! Piekrītu sacītajam ar katru ķermeņa šūnu.

Skolas gados divreiz man bija iespēja sajust šo vērienīgo un unikālu kopības sajūtu — sākumskolā ar kori, pamatskolas laikā ar tautas deju kolektīvu. Tās ir vienas no skolas gadu labākajām atmiņām — jautrība ar vienaudžiem, negulētas naktis, rotaļas un nogurdinošas mēģinājumu stundas. Koncertā apzinājos vērienīgumu, to, ka mūsu sniegumam pievērstas tūkstošiem acu. Ne tikai tie laimīgie, kas iegādājās biļetes, bet visi, kas koncertus skatījās televīzijā.

Svarīgi ļaut bērnam izbaudīt šo mirkli bez darvas piliena. Nevajag uzkraut vainas sajūtu par to, ka mamma vai tētis netika klātienē paskatīties. Tas ir bērna brīdis, viņa piedzīvojums, kurš nav jāpakārto pieaugušo gaidām.

Protams, vēlēšanās būt blakus savam bērnam lielajā notikumā ir dabiska, bet svētku jēga nav skatītāju rindās. Tā ir mēnešiem ilgušajos mēģinājumos, saplīsušajās kurpēs, smiekliem pilnajos autobusos un mirklī, kad bērns ar starojošām acīm stāv estrādē, dziedot, dejojot kopā ar tūkstošiem citu. Viņš to dara sev, draugiem, Latvijai — ne tikai mammai, kura sēž trešajā rindā.

Pieaugušajiem jāspēj atkāpties soli atpakaļ, jābūt klātesošiem citādi. Lepoties no attāluma un saprast, ka reizēm lielākā mīlestība ir ļaut otram spīdēt.

Mēs bieži runājam par to, cik svarīgi bērnus iedrošināt, dot viņiem spārnus, attīstīt talantu. Šie svētki nav tikai par dziedāšanu vai dejošanu, tie ir arī par uzticēšanos. Uzticēšanos tam, ka viņi paši var piedzīvot, saprast un piedzīvoto iemūžināt atmiņās bez mūsu pastāvīgas klātbūtnes.

Ļaujiet bērniem būt galvenajiem varoņiem viņu pašu stāstā! Galu galā svētku patiesā jēga dzīvo viņos. Brīdī, kad viņi stāv uz lielās skatuves — viņi to jūt. Ar katru kustību, katru balsi, katru sirdspukstu. Tieši tas ir vissvarīgākais.