imants@staburags.lv
19. septembrī būs pagājis gads, kā Neretas pagasta Sproģos, bijušās skolas vietā, darboties sāka grupu dzīvoklis. Tā ir Aizkraukles novada Sociālā dienesta struktūrvienība, kurā iemītnieki ir personas ar garīga rakstura traucējumiem. Līdz šim visus ar šīs iestādes darbību saistītos izdevumus sedza no deinstitucionalizācijas (DI) projekta līdzekļiem. Šogad augustā novada domes deputāti sēdē pieņēma lēmumu par dzīvokļa iemītnieku līdzmaksājumu. Cenrādis stājās spēkā 1. septembrī.
DI projekta darbība beidzas 31. oktobrī. Atkarībā no istabas lieluma līdzmaksājums vienai personai ir no 72 līdz 130 eiro mēnesī. Sproģu dienas aprūpes centru un grupu dzīvokli no tā pirmās darba dienas vada neretiete Ingrīda Baļčune. Viņa teic, ka domes lēmums nav nekas ārkārtējs, turklāt šeit mītošie ir ar trūcīgās personas statusu. Līdz ar to viņiem pienākas mājokļa pabalsts un dažādi sociālie atvieglojumi. Šo ziņu viņa izskaidrojusi dzīvokļa iemītniekiem, katram individuāli, un viņi to uzņēmuši bez stresa un pārdzīvojuma.
Ar pusi no “algas” mēnesi neizdzīvotu
Sproģos dzīvojošie paši gādā sev ikdienai nepieciešamo, tajā skaitā iepērkas veikalā, bet ienākumi nereti ir vien nedaudz virs 200 eiro. Bez pabalsta, atskaitot teju pusi naudas līdzmaksājumam, ar atlikušo naudu mēnesi izdzīvot nebūtu iespējams. Ingrīda Baļčune pirms darba Sproģos bija uzņēmēja, tāpēc arī skatījums uz grupu dzīvokļa darbību, tajā skaitā finansējumu, taupību, darba rezultātu viņai ir no uzņēmējas puses. “Sākumā bija grūti, bet tagad jau esmu sapratusi, kā viss darbojas,” saka Ingrīda. Bijušās Sproģu skolas ēka pieder pašvaldībai, visi tehniskie jautājumi jārisina ar Zalves pagasta pakalpojumu centra vadītāju Dzintru Noreiku. Sociālais dienests piedāvā tikai pakalpojumu. Ingrīda saka, lielu ieguldījumu dzīvokļa tapšanā devusi viņas ģimene. Meita ir interjera dizainere, un viņas darbu var novērtēt katrā istabā. Tāpat savu laiku un darbu ieguldījuši Ingrīdas dēli, znots. Dažas telpas, piemēram, nodarbību, kurā griesti ir vairāk nekā četrus metrus augsti, kopīgi krāsojuši visi iemītnieki.
Kad ikdienas darbi apdarīti, iemītnieki var doties uz netālu esošo bijušo bērnudārza ēku, kur ir bibliotēka un trenažieru zāle. Lasīšana un svaru cilāšana ir vienlīdz augstu novērtēta šeit dzīvojošo vidū.
Bez prasmes lasīt un rakstīt
Ingrīda teic — kamēr nebija novilkusi robežas attiecībās ar dzīvokļa iemītniekiem, viņi vakaros un brīvdienās zvanījuši par katru sīkumu. Tomēr jāapzinās, ka šī nav tikai iestāde, bet arī deviņu cilvēku mājas, tāpēc vide jāveido ģimeniska.
Iesākumā bija sarežģīta komunikācija ar šeit dzīvojošo cilvēku vecākiem. Daži ir distancējušies, neko nevēlas zināt par saviem bērniem, tāpēc vajadzēja runāt, atgādināt, ka viņi joprojām ir dzīvi, jūtoši un domājoši. Savukārt citi jau sākotnēji uz šo formātu — dzīvošanu patstāvīgi — skatījušies ļoti skeptiski.
Stāstot par dzīvokļa iemītniekiem, Ingrīda saka, ka šeit dzīvo deviņi cilvēki, kuri pamazām apgūst sociālās prasmes, dažādas ikdienā nepieciešamas iemaņas, zināšanas. Trīs no iemītniekiem nemāk lasīt un rakstīt. Mēģinājumi viņiem iemācīt šīs prasmes bijuši neveiksmīgi.
Ne visi šeit mītošie ir ar garīgu atpalicību kopš dzimšanas. Viens no viņiem studēja Latvijas Lauksaimniecības universitātē, pabeidza četrus kursus Veterinārmedicīnas fakultātē, un tad kaut kas notika…
Savulaik studiju gados Ingrīda pati piepelnījusies, strādājot Jelgavas psihoneiroloģiskajā slimnīcā, un tur starp pacientiem bija gan bijusī baletdejotāja, kuģa kapteinis un citu profesiju pārstāvji. Pieredze no darba jaunībā tagad palīdz situācijās, kad kādam no iemītniekiem rodas slimības uzliesmojumi un nepieciešama neatliekamā medicīniskā palīdzība un policijas līdzdalība.
Lielākie ieguvumi — klusums un brīvība
Ikdienā šādus cilvēkus, kuriem ir garīga rakstura traucējumi, sabiedrība diskriminē, viņiem ir ierobežojumi gan darba tirgū, gan sadzīvē. Sproģos viņi izbauda tādu pašu dzīvi, kādu jebkurš no mums, tajā skaitā ēdiena gatavošanu, drēbju mazgāšanu, budžeta plānošanu. Jāpatur prātā, ka pirms tam viņi visi dzīvoja pansionātā — Mēmeles un Iecavas. Tagad, pēc gada, kad viņiem jautā, kas šeit patīk un kas nebija pansionātā, viņi saka — klusums. Pansionātā uz tualeti, dušu bija jāstāv rindā, istabiņā dzīvoja vismaz četri cilvēki, turklāt nereti fiziski spēcīgākais apcēla vājākos, tajā skaitā atņēma mantas. Šeit katram ir sava istaba, aizejot var aizslēgt durvis. Brīvība ir otrs lielais ieguvums. Ja dzīvokli atstāj ilgāk par astoņām stundām, žurnālā jāatzīmē — kur brauks un kas būs kontaktpersona izbraukuma laikā. Iemītnieki brauc uz Jēkabpili, Rīgu, Aizkraukli un citviet.
Nelietīgu cilvēku izmantoti
Ingrīda saka, ka ieguldīts milzīgs darbs, lai cilvēkiem, kuri gadu desmitus dzīvojuši vidē, kurā pašiem par sevi tikpat kā nevajadzēja domāt un bija iestrādājušies savi ieradumi, iemācītu citkārt elementāras lietas. Klājies ļoti dažādi. “Esam uzstādījuši sev augstus kritērijus, tajā skaitā par kārtību telpās. Tādas, kādas tās redzat šodien, ir katru dienu. Katram šeit dzīvojošajam izstrādāts sociālās rehabilitācijas plāns, kurā aprakstītas viņa prasmes, un tas, kas vēl jāiemācās,” teic grupu dzīvokļa vadītāja. Dažiem, atnākot uz Sproģiem, nebija derīgu personu apliecinošu dokumentu, citiem veselības problēmas. Nācās braukt uz banku, slēgt vecos kontus, atvērt jaunus, risināt jautājumus par parādsaistībām. Viena no lietām, ko šie cilvēki nav apguvuši, ir finanšu pratība. Vairākiem no viņiem izveidojies parāds, jo šos cilvēkus, viņu dokumentus mēdza nelietīgi izmantot, lai nomaksā iegādātos telefonu un citas dārgas lietas. Šie parādi velkas no dziļas pagātnes. Toties tagad četri cilvēki iemācījušies naudu krāt un iegādājušies paši savus ledusskapjus.
Ingrīda atceras pirmo reizi, kad visi kopā iepirkušies lielveikalā Jēkabpilī. Bija nobijušies, kā pielipuši viens otram, viņas iepirkuma ratiem, bet jau nākamajā reizē katram bija savi ratiņi, un tad vajadzēja piekoriģēt, lai tajos nenonāk pārāk dārgas preces. Tagad kopīgs pikniks pie upes ar makšķerēšanu, peldēšanos un ugunskuru ir iecere, kuru realizēs nākamajā gadā.
Nebija vēlami kā pasažieri
Tomēr pats galvenais ir nepieciešamība šeit dzīvojošos nodarbināt. Sākumā gan bijušas pretenzijas, ka pašiem jāravē puķu dobes un jāmazgā gaitenis. Katru mēnesi veido nodarbību plānu, kurā katrā dienā ir praktiskas nodarbības jeb dzīves skola. Piemēram, intervijas dienā bija nodarbība par uzvedību mežā. Nesen bija atgadījums, kad daži iemītnieki devās uz mežu, un vienam no viņiem palika slikti. Nodarbībā runāja par šo situāciju, to, ka jāapzinās savas fiziskās spējas, pirms doties mežā, kam jābūt līdzi. Pirmajos mēnešos par problēmu izvērtās autobusu šoferu nevēlēšanās uzņemt dzīvokļa iemītniekus autobusā. Iemesls — viņi bļaustījās, telefonā klausījās skaļu mūziku. Uzvedības problēmas atrisināja dzīves skolas nodarbībās, un visi brīnišķīgi iemācījās uzvesties pieklājīgi. Kādā citā nodarbībā izrunāja situāciju — kāpēc nokavēja autobusu. Cilvēks sēdēja pieturā, kaut ko darīja telefonā, un autobuss pabrauca garām.
Visi šeit dzīvojošie gaida keramikas nodarbības. Tās vada neretiete Zanda Ragele. Kopīgi izgatavotas māla plāksnītes katrai no istabām ar tās iemītnieka vārdu. Mākslas terapijas nodarbības vada ogrēniete Katrīna Dimsone. Tie, kuriem nepieciešams, var apmeklēt nodarbības pie psihologa. Ļoti iecienīta ir kanisterapija — draudzēšanās ar suņiem. Trešdienas ir pavārmākslas nodarbības, piektdienās — kulinārijas. Šovasar stādaudzētava “Ārītes” no Saukas pagasta uzdāvināja 32 rožu stādus. Sproģieši kopīgi veidoja dobi, stādīja rozes. Izveidojusies sadarbība ar Nodarbinātības valsts aģentūru, un, pateicoties tai, viens no iemītniekiem sāka strādāt vietējā uzņēmumā pie brāļiem Kronīšiem siltumnīcu izgatavošanā. Citi palīdz vietējās saimniecībās ražas novākšanā, lasa mežā sēnes un ogas vai ada zeķes, kuras pārdod. “Sabiedrībā ir lieli aizspriedumi pret šādiem cilvēkiem, bet, ja, piemēram, Kasparu paņemtu kāds par apkopēju, man liekas, viņi būtu pārsteigti, cik labi viņš pieprot šo darbu. Kad viņš tīra virtuvi, tur viss spīd un laistās,” stāsta Ingrīda.
Domā par atelpas brīža pakalpojumu
Darbinieki šeit visi ir vietējie no Sproģiem. Viena no būtiskām prasībām, izvēloties kandidātus, bija viņu stresa noturība. Šajā darbā nevar ļaut vaļu emocijām, bet tieši šādas situācijas radās pirmajos darba mēnešos. Bez vadītājas šeit strādā aprūpētāja, viņa ir arī nodarbību vadītāja, un trīs apsargi jeb ēkas dežuranti. Viņi nāk uz naktsmaiņām darbdienās, bet nedēļas nogalēs šeit ir visu diennakti. Gads pagājis, prasmes ir apgūtas, tāpēc sestdienās un svētdienās šeit ir pavisam klusi, jo liela daļa iemītnieku izbrauc pie radiem, draugiem vai uz mežu ogot, sēņot. Piemēram, Kaspars un Aļona, kuri šeit ir vienīgais pāris, brauc pie draugiem, kāda cita pāra, kas arī dzīvo grupas dzīvoklī Rīgā.
Ingrīda saka, ka rosinājusi novada sociālo dienestu un domes attīstības nodaļu domāt par ēkas otrā stāva izmantošanu un izveidot tajā atelpas brīža pakalpojumu — īslaicīgās sociālās aprūpes vietu, kur uz īsu laiku atvest tos, kuri pārējā laikā dzīvo ģimenēs un nepieciešama pastāvīga aprūpe. Gads arī parādījis, ka nepieciešamas specifiskas zināšanas un tāpēc iestājusies universitātē, sociālā darba profesionālā bakalaura studiju programmā.
Uzziņa:
Atbilstoši pašvaldību sniegtajai informācijai grupu mājas (dzīvokļa) pakalpojumus 2022. gada beigās personām ar garīga rakstura traucējumiem nodrošināja 29 grupu mājas (dzīvokļi), pakalpojumu saņēma 466 personas.
Ar Eiropas Reģionālās attīstības fonda atbalstu laika periodā no 2019. līdz 2023.gada beigām plānots izveidot 50 grupu dzīvokļus, kuros pakalpojumus varēs saņemt 589 personas.
Līdz 2023.gada septembrim no plānotajām grupu mājām (dzīvokļiem) izveidoti bija 34 (405 klientiem) 23 pašvaldībās.
( informācija no Labklājības ministrijas )
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par materiāla saturu atbild laikraksts “Staburags”
Reklāma