Agita Grīnvalde-Iruka
Viesojoties Aizkrauklē veselības ministrs Hosams Abu Meri tikās ar iedzīvotājiem un atbildēja uz jautājumiem.
— Iniciatīvu portālā manabalss.lv savākts nepieciešamais skaits parakstu par farmaceita pakalpojumu maksas atcelšanu aptiekās, lai varētu to iesniegt izskatīšanai Saeimā. Līdzīgu priekšlikumu parlamentā divas reizes iesniedza opozīcija, bet to noraidīja. Tagad Saeima būs spiesta vēlreiz skatīt šo jautājumu. Kā to vērtējat?
— Ļoti pozitīvi, ka iedzīvotāji tik ātri noreaģēja. Vai jūs domājat, ka es gribu maksāt tos 75 centus par vienas receptes apstrādi? Kopējā maksā par farmaceita pakalpojumu ir no 1,50 līdz 2 eiro un daļu no tā sedz no valsts budžeta. Līdz martam vērtēsim reformas gaitu, tad skaidri zināsim, cik katrā aptiekā ir apstrādātas receptes un cik tas izmaksājis. Tad rēķināsim, vai tiešām aptiekas nevar izdzīvot un maksāt algas farmaceitiem? Tāpat vērtēsim, kurām iedzīvotāju grupām vēl varam piemērot maksas atlaidi, varbūt tie būs pirmās grupas invalīdi, iespējams, daļa, pensionāru. Pagaidām nevaru neko solīt, vispirms jāizvērtē iegūtie dati. Aprīļa vidū būs skaidrs, kādi būs mūsu tālākie soļi šajā jautājumā. Vēl viena lieta — pašā gada sākumā aptieku pārstāvji teica, ka reforma radījusi haosu, bet tagad viņi saka, ka nevajag atcelt šo farmaceita pakalpojuma maksu.
— Ne visas zāles ir kļuvušas lētākas. Kāpēc tā?
— Viens no iemesliem ir tas, ka daudzās aptiekās vēl pārdod pagājušajā gadā iepirktos medikamentus, taču mūžīgi tirgot vecos krājumus nevarēs. Zālēm, kas iepirktas šajā gadā, vajadzētu būt lētākām. Lētajām recepšu zālēm līdz pieciem eiro šis samazinājums ir ļoti niecīgs, un, ja pieskaita maksu par farmaceita pakalpojumu, kopsummā par tām sanāk maksāt vairāk. Protams, ka šī grupa pircēju ir neapmierināti. Taču tām zālēm, kuras maksā vairāk nekā 10 eiro, vajadzētu būt lētākām. Ieviešot pārmaiņas, mēs skaidri varam redzēt, kā veidojas cena: ir zāļu ražotāju cena, noteiktais lieltirgotāju uzcenojums, kas ir 0,50 eiro katram iepakojumam, un aptiekas uzcenojums, kuram arī noteikti griesti, un vēl pievienotās vērtības nodoklis 12 %. Mēs varam prognozēt, cik zālēm jāmaksā aptiekā, ja zinām, par cik tās pārdod ražotājs. Zāļu valsts aģentūrā var redzēt, kādas zāles ražotāji ir deklarējuši un cik tās maksā. Vajadzētu būt tā, ka visās aptiekās šai cenai vajadzētu būt vienādai, jo atļautais uzcenojums arī visiem ir vienāds. Mēs redzam, ka ir zāles, kuras šogad kļuvušas par vairākiem eiro lētākas. Tas nozīmē, ka šī nauda ir izņemta no iepriekš uzliktā uzcenojuma.
— Ja ārsts izrakstījis kompensējamos medikamentus vienā receptē trijiem mēnešiem, kāpēc jāpērk uzreiz visi trīs iepakojumi? Recepšu medikamentus ar vienu recepti var izņemt pa daļām?
— Piekrītu, ka šīs sistēma ir jāmaina. Ja valsts kompensē 75 % no zāļu cenas, 25 % jāmaksā cilvēkam pašam un summa par trijiem iepakojumiem var būt diezgan liela. Reizēm cilvēkiem grūti to atļauties. Otra lieta — var gadīties, ka izrakstītās zāles neder, nevar turpināt lietot. Tās jāmet ārā. Cilvēki izmet ļoti daudz zāļu un tas nav pieļaujams. Skatīsimies, kā to varam mainīt.
— Vai pievienotās vērtības nodokļa samazināšana zālēm ir darba kārtībā? Latvijā tas ir 12 %, Lietuvā — 5 %. Tas arī ļautu samazināt zāļu cenas.
— Šis jautājums ir darba kārtībā, taču pagaidām mums tam nav finansējuma. Lai zālēm samazinātu PVN, valsts budžetā vajadzīgi vairāk nekā 40 miljoni eiro. Valdībā tas ir apstiprināts, taču, kad to ieviesīs, nav zināms. Tāpēc mēs no valsts puses kompensējam maksu par farmaceita pakalpojumu aptiekā, jo tā summa no valsts budžeta nebija tika liela kā PVN samazinājumam.
— Pļaviņās, kur iedzīvotāju skaits ir līdz 4000, darbojas SIA “Latvijas aptieka”, bet tā ir iegādājusies vēl vienu ēku, tur ir aptiekas uzraksts, bet tā reāli nedarbojas.
Tas darīts ar mērķi, lai pilsētā nevarētu ienākt cita aptieka, bet cieš no tā cilvēki, jo viņiem nav alternatīvas. Pēdējā laikā gan laikam tā atvērta vienu dienu nedēļā. Vai iespējams to kaut kā ietekmēt, piemēram, noteikt obligāto minimālo darba laiku?
— Zinu, ka aptiekas tā mēdz darīt, lai blakus nebūtu konkurentu. Taču tagad uztraukumam vairs nav pamata, jo zālēm visās aptiekās vajadzētu maksāt līdzīgi. Piekrītu, ka šis jautājums būtu jāsakārto, jo aptieku kartējumā redzam, ka Latvijā ārpus lielajām pilsētām pārklājums ir tikai kādi 30 %. Tad varētu arī noteikt minimālo darba laiku. Jāsaka, ka farmācijas nozare ir ļoti inovatīva un vienmēr atrod veidu, kā izmantot situāciju un pelnīt vairāk.
— Kā ātrāk varētu tikt pie ārsta, rindā nereti jāgaida 2—3 mēneši, un kad tiec pie speciālista, izrādās, ka nepieciešams kāds izmeklējums, kur atkal ir gara rinda?
— Viens no problēmas risinājumiem būs vienotā elektroniskā pieraksta ieviešana no šī gada 1. septembra. Tas nozīmē, ka cilvēks pie ārsta varēs pierakstīties tikai vienā vietā. Piemēram, kāds vēlas pierakstīties pie manis, paskatās, kas es pieņemu divās vietās, un pierakstās abās. Atnāk pie manis vienā klīnikā, bet otrā vizīti neatsaka. Daži pierakstās pie viena speciālista vai uz vienu izmeklējumu trijās un četrās vietās. Pagājušajā gadā veica pētījumu un no katriem simts pacientiem 20 uz vizīti neierodas un arī neatsaka to. Tas nozīmē, ka piektā daļa rindu izveidotas mākslīgi. Tāpēc ir plānots ieviest sistēmu, ka pie viena speciālista varēs pierakstīties tikai vienā vietā, un, ja cilvēks gribēs pierakstīties citā vietā, viņam tā pirmā būs jāatsaka. Ceram, ka tas šīs rindas kaut nedaudz samazinās. Vienotajā pieraksta sistēmā arī uzreiz varēs redzēt, kurā vietā jūs pie izvēlētā speciālista varat tikt ātrāk.
— Kāpēc jaunos speciālistus pēc augstskolas beigšanas nevar norīkot uz noteiktu laiku darbā kādā konkrētā ārstniecības iestādē, kur trūkst konkrētu speciālistu?
— Šobrīd ir noteikts, ka ārstiem rezidentiem ir jānostrādā trīs gadi savā specialitātē Latvijā. Jauno ārstu asociācija protestē pret to, jo uzskata šādus nosacījumus par piespiedu darbu. Taču mēs nevaram viņam likt strādāt tieši Aizkrauklē. Tomēr šis ir pirmais gads, kad sākam sūtīt rezidentus strādāt arī uz reģioniem, jo agrāk viņi gandrīz visi strādāja tikai Rīgā.
— Tajā pašā laikā mums ir arī ārsti, kuri turpina strādāt pat 80 gadu vecumā, neiet pensijā, un jaunajiem nav kur strādāt.
— Kamēr ārsts nav pieļāvis savā darbā kļūdas, Veselības inspekcija nav konstatējusi pārkāpumus, cilvēki neraksta sūdzības, ārsts var turpināt strādāt arī līdz sirmam vecumam. Mums ir ģimenes ārste, kurai jau ir pāri 80 gadiem, bet cilvēki ar viņu ir apmierināti un viņi grib, lai daktere turpina strādāt. Vietā, kur viņa dzīvo, citu ārstu nav, tad kāpēc viņa nevar turpināt strādāt, ja viņa to vēl spēj. Ko darīt, ja ģimenes ārsts aiziet pensijā, bet viņa vietā nav neviena, kas pārņem praksi. Cilvēki paliek bez ārsta.
— Kāpēc obligāti vajag vakcinēties? Nesen viens bērns saslima ar difteriju un nomira, un tagad visi bērni obligāti jāpotē. Saslimst tikai daži, bet visi pārējie ir veseli. Kāpēc veselam cilvēkam būtu jāindējas?
— Jautājums par vakcināciju ir ļoti jūtīgs un varu paust tikai savu viedokli. Jūs to uzskatāt par indi, man ir citas domas. Ja mēs visi bērnībā nebūtu potēti, tad diez vai mēs te visi kopā varētu sēdēt un runāt. Tieši vakcinācijas dēļ saslimst tikai daži, un visi pārējie ir veseli. Pote pret difteriju ir iekļauta bērnu vakcinācijas kalendārā un tas noteikts ar likumu, taču cilvēki var atteikties, jo mēs taču dzīvojam demokrātiskā valstī. Ir dokuments, kuru parakstot, var atteikties no vakcinācijas, tikai tādā gadījumā jāatceras, ka par to ir paredzēta arī atbildība likuma priekšā. Bērns pats nevar izlemt — potēties vai nē, viņa vietā šo izvēli izdara vecāki. Mēs gribam viņiem atgādināt, ka tādā gadījumā viņi uzņemas atbildību par sekām.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par materiāla saturu atbild laikraksts “Staburags”.
Reklāma