Skolas laiks tuvojas

Tuvojas jaunais mācību gads, un vecāki steidz gādāt saviem bērnudārzniekiem un skolēniem visu nepieciešamo. Šajā sakarā tiesībsargs pirms pāris mēnešiem, uzsākot plašu informatīvu kampaņu, aicināja vecākus ziņot, kādus mācību piederumus viņiem liek gādāt skolās un bērnudārzos, jo esot saņemtas ziņas, ka ir iestādes, kurās no vecākiem prasa to, kas būtu jānodrošina skolai, bērnudārzam, pašvaldībai. Arī man uz galda jau kopš maija stāv pagarš saraksts ar lietām, kas jāsagādā, jaunākajai meitai uzsākot mācības 5. klasē. Vecākajai meitai, kura sāks mācības tās pašas izglītības iestādes 7. klasē, šāda saraksta gan vēl nav. Salīdzinot to ar tiesībsarga izplatīto informāciju, redzu, ka daudzas lietas no saraksta man nevajadzētu gādāt. Piemēram, aplikāciju papīru, zīmēšanas papīru, pasteļkrītiņus, guašas krāsas, papīru materiālu kopēšanai, ko katru gadu iepriekš esam pirkuši vai vākuši naudu tā iegādei. Tā kā jaunākas informācijas kā tās, kas saņemta maijā, no skolas nav, tad īsti nezinu, kā rīkoties. Droši vien vispareizāk būtu lūgt skolā, lai atsūta precizēto sarakstu. Iespējams, to saņemšu pēc 15. augusta, jo līdz tam laikam tiesībsargs lūdzis izglītības pārvaldēm pārbaudīt izglītības iestāžu sniegto informāciju par individuālo mācību piederumu iegādi un nodrošināt, ka tā tiek precizēta atbilstoši tiesībām uz bezmaksas izglītību. Pašvaldībai — pārskatīt izglītības iestādēm piešķirto finansējumu mācību līdzekļu iegādei un piešķirt to tādā apmērā, lai izglītības iestādes varētu nodrošināt visus mācību līdzekļus, kas nepieciešami izglītības satura apguvei.

Par to, kas tad būtu vai nebūtu jāpērk vecākiem un kas jāgādā iestādei, pirmo reizi sāku interesēties tad, kad manas meitenes bērnudārzā sāka apgūt obligāto pirmsskolas izglītības programmu, jo skaidri zināju, ka gan valsts, gan pašvaldība šajā posmā piešķir finansējumu mācību līdzekļiem. Līdz tam biju bez ierunām pirkusi visu, ko prasīja, un pat vēl vairāk. Lai mūsu bērniem grupiņā acīs nespiestu pēcpusdienas saule, savācām naudu žalūzijām grupas telpā, sagādājām koka apmales smilšu kastei, lai nav jāspēlējas parastā smilšu kaudzē. Vai mums tas bija jādara? Nē. Taču dārziņā atbildēja, ka pašiem šādas iespējas nav un pašvaldība arī naudu nepiešķir. Toreiz no izglītības pārvaldes saņēmu atbildi, ka likums nosaka — individuālie mācību līdzekļi jāgādā vecākiem, tāpēc atkal turpināju pirkt papīru, krāsas, līmes, šķēres un visu pārējo, kas tika prasīts.

Tagad atkal esam nonākuši pie tā paša, tikai izrādās, ka izpratne iestādēm, vecākiem un tiesībsargam par to, kas ir individuālie mācību līdzekļi, atšķiras.