Skatījums būs jāsabalansē

Par mata tiesu Saeima ievēlēja nākamo Valsts prezidentu — partijas “Jaunā Vienotība” virzīto kandidātu, ilggadējo ārlietu ministru Edgaru Rinkēviču. 52 deputātu balsis nav pārliecinošākais atbalsts, ar ko startēt šajā amatā. Turklāt divu partiju pārstāvji nebija gatavi balsot ne par vienu kandidātu. Savu solījumu turēja Nacionālā apvienība, paliekot pie sava viedokļa. Apvienības līderis Raivis Dzintars to skaidro ar vēlmi “nededzināt tiltus”, jo varēja atrast labāku kandidātu. Tā teikt, maigākais veids, kā balsot pret esošajiem. Pravietisks izrādījās Zaļo un Zemnieku savienības priekšsēdētāja Augusta Brigmaņa teiktais vēlēšanu rītā televīzijā — kā viņi teiks un darīs, tā būs. Viņš gan neatklāja, par ko atdos savas balsis, lai arī bija nojaušams, ka zaļzemnieki balsos par Rinkēviču, un tā arī bija.

Grūti gan iedomāties kandidātu, kuram varētu būt simtprocentīgs deputātu atbalsts, ja nu gluži tāds, kuru maz pazīst. Lai arī tādā gadījumā daudzi dedzīgi mestos vilkt no skapja visus iespējamos skeletus. Rinkēviča gadījumā, visticamāk, lielākā daļa jau izvilkti, bet situāciju tas viņam neatvieglo. Jau uzreiz pēc ievēlēšanas sociālie tīkli, šķiet, burtiski uzsprāga no komentāru gūzmas, kas liela daļa nebija visai glaimojoši jaunajam Valsts prezidentam. Tik daudz lamuvārdu vienkopus reti varēja lasīt, un daži pat dzirdēti pirmo reizi. Cilvēkiem nu ir labs iegansts, lai izgāztu savu sašutumu par visu un jebko — nesakārtoto ikdienu, stagnējošo ekonomiku, viendzimuma attiecībām, slikto demogrāfisko situāciju un to, ka veikalos ir tikai importētie dārzeņi. Ir, protams, arī daudz pozitīvu komentāru ar atbalstu jaunajam prezidentam, jo sabiedrības aptaujās viņu uzskata par labu prezidentu.

Kad ievēlēja iepriekšējos prezidentus, šķiet, bija kaut nedaudz nogaidoša attieksme, un tikai tad sāka lamāt. Rinkēvičs ir zināma personība politikā, par kuru daudziem izveidojies savs viedoklis, un tas daudziem dod pārliecību, ka pazīst šo cilvēku un var vērtēt viņu kā augstāko valsts amatpersonu. Diemžēl pārsvaru gūst privātās dzīves lietas, kas neattiecas uz darbu, viņa erudīciju un lemšanas spējām. Katrā ziņā sabiedrības spiediens Rinkēvičam būs jāiztur liels, paralēli darot savu darbu un uzturot valsts tēlu.

Viens nekad nav karotājs, un arī Rinkēvičs tāds nebūs, jo ne jau viens pats spēs izvest valsti saulītē. Jau iepriekš daudz rakstīts, ka prezidenta vara un iespējas Latvijā ir ierobežotas. Būtībā tas ir valsts tēla veidotājs, tāds kā zobratiņš starp politiķiem, lai valdības mehānisms veiksmīgi darbotos. Līdztekus katram sabiedrības slānim jājūt, ka arī par viņiem domā, pievērš uzmanību problēmām, kas svarīgas konkrētajām grupām. Vai tāds būs Rinkēvičs, grūti pateikt, jo viņa stiprās puses līdz šim vairāk bija ārpolitikā. Tagad vairāk būs jāielūkojas valsts iekšienē. Vismaz jāspēj sabalansēt šos jautājumus.