Silvars Dumpis: valsts valoda ir jāzina!

Aizvadītā nedēļa noslēdzās ar Tēva dienu, kas ir salīdzinoši jauna, bet laba tradīcija Latvijā. Vispirms to atzīmējām pirmsskolas izglītības iestādē Vietalvā, ko apmeklē vidējais dēls. Todien doties pēc bērniem bija aicināti tēti, un mums bija noorganizētas dažādas stafetes, kā arī citas aktivitātes. Bija labs pasākums, un apsveikumus no savējiem saņēmu arī svētdien, bet tādu īpašu Tēva dienas tradīciju mums ģimenē nav. Darba dēļ ar savējiem tāpat pavadām daudz laika kopā, jo bērni mums palīdz darbā mini zoo un visā iesaistās.
Nu jau esmu triju bērnu tētis, bet neapšaubāmi spilgtākās izjūtas ir, kad piedzimst pirmais. Neaizmirstams brīdis, īpaši, kad pats esi klāt dzemdībās. Tad apzinies, ka nu esi tētis un dzīve mainās par visiem simts. Ja iepriekš bija vairāk laika draugiem un pasākumiem, tad tagad arvien mazāk. Arī draugi galvenokārt ir tādi, kuriem ir bērni, un smejos, ka uz ballītēm sauc arvien retāk. Kad mēs augām, šķiet, ka vecāku loma bija citādāka, attieksme daudz stingrāka, bet tagad ar bērniem esam vairāk kā draugi. Paaudzes mainās, tāpat kā uzskati un kārtība, bet tas nav slikti. Tā ir laba sajūta, ka mums viņi ir trīs.