Sievietei vajag ziedus. Aizkraukliete Dace Stakena: tagad no civilās dzīves pāriet uz militāro nebūtu viegli.

Sestdien dzimšanas dienu savu tuvāko cilvēku pulkā svinēja Dace Stakena. Īstena aizkraukliete. Jau 28. gadu Daces darbavieta ir Zemessardzes 55. kājnieku bataljons. Kā pati saka, laikam jau akmenī iecirsts, ka tas ir viņas sirdsdarbs.
Vidējais — labākais
Daces Stakenas dzimtā puse ir Aizkraukles pagasts. Te dzimusi un joprojām dzīvo. “Esmu pēdējās mānīšanās dienas bērns,” šķelmīgi teic Dace. “Bērnībā biju mierīga, arī tagad esmu mierīga.”
Jubilāre uzaugusi piecu bērnu ģimenē. “Es vidējais — tas labākais,” smej Dace un pastāsta, ka bagāta ar vecāko māsu un brāli un diviem jaunākajiem brāļiem. Jautāta, kā sadzīvojuši, Dace atzīst, ka bija visādi. Kā jau laukos, bija sava saimniecība, un bērniem vajadzēja palīdzēt mājas darbos. Vecāki katru dienu mēroja ceļu uz darbu. Mamma bija noliktavas pārzine, tētis strādāja gaterī. Vasarā ravēšana, siena vākšana, rudenī kartupeļu rakšana — pie jebkura darba arī bērniem roka bija jāpieliek. “Atpūtai laika nebija, vajadzēja strādāt. Nekādas upes, jūras un sauļošanās,” atceras Dace.
Ceļš uz izglītību sākās toreizējā Aizkraukles pagasta bērnudārzā. Tā kā tas bija diennakts dārziņš, tad tajā dzīvoja no pirmdienas līdz piektdienai. “Trešdienās kultūras namā rādīja multfilmas. Ja mamma, brālis vai māsa nedēļas vidū paņēma mājās, tie bija svētki. Ceturtdienas rītā bija jāatgriežas bērnudārzā,” atmiņās kavējas jubilāre.