Sava Laimes zeme

Latvijā turpinās barikāžu laiks. Šobrīd, par laimi, tikai atmiņās. Tomēr arī tās ir svarīgas, lai atgādinātu, mācītu jaunajai paaudzei un neaizmirstu notikumus, kas valstij un tās cilvēkiem bija svarīgas.

Gluži neticams šķiet fakts, ka kopš tiem notikumiem pagājuši jau 32 gadi, jo tas viss vēl spilgtā atmiņā. Satraukums, neziņa un bailes, pavadot savējos uz Rīgu. Bija sajūta, ka iespējams viss. Un tā arī bija, un tikai visu apstākļu kopums ļāva šo situāciju atrisināt bez vardarbības. Tomēr visbūtiskākais bija tieši šis cilvēku faktors, kuri kailām rokām devās un stāvēja barikādēs, lai pasargātu savas valsts brīvību. Tādam pārspēkam svešas varas tanki nestājās pretī. Tagad daudzi barikāžu dalībnieki ir vīri un sievas ar sirmām galvām, bet tolaik pašā spēka plaukumā. Vai nebija bail? Bija arī tās, bet tad par to nedomāja.

Pati barikādēs biju kā vērotāja, bet galvenais, kas pārsteidza un mierināja, bija lielā vienotība un kopības izjūta. Tāds noskaņojums reti vēl izjusts. Mēs, žurnālisti, ik gadu rakstām par barikādēm un bieži vien cilvēkiem uzdodam jautājumu, vai arī šodien ko tādu būtu iespējams noorganizēt. Dažādos brīžos atbildes ir atšķirīgas. Kad viss apkārt ir labi, par to daudz nedomā, kad jūtams kāds apdraudējums, cilvēku reakcija saasinās. Viss atkarīgs no situācijas, tāpēc esmu pārliecināta, ka būtu iespējamas jaunas barikādes vai cita rīcība, ja mūsu valsts no jauna būtu apdraudēta. To parāda karš Ukrainā, kurā netieši esam iesaistīti arī mēs, paužot savu atbalstu ukraiņiem un nosodījumu Krievijai. To apliecina cilvēku gatavība vākt ziedojumus ne tikai ukraiņiem, bet arī daudzām citām vajadzībām, tostarp plūdu skartajai Jēkabpilij, atbalstīt un ar siltu dzērienu upes malā pacienāt glābējus. Mēs to varam, tāpēc ticu savai valstij un tās iedzīvotājiem, ka grūtā brīdī darīsim, ko spēsim un kas būs vajadzīgs. Ne visi varēs ņemt rokā ieroci, un, iespējams, ne tas ir vajadzīgs, bet palīdzīga roka svarīga dažādos veidos.

Nekur jau citur nav tādas vienas Laimes zemes, arī “Jaunlatvija”, ko tālās dienvidu salās aicina dibināt veikli darboņi. Neviena vēstures liecība neapstiprina faktus, ka mākslīgi veidotas vietas ir kaut kas pastāvīgs. Mums pašiem ir vieta, ko veidot un attīstīt, ieguldīt līdzekļus. Latvija nevar būt vieta, kur vieta atrastos tikai tiem, kas var atļauties maksāt. Katrs cilvēks ir svarīgs, lai darbotos lielais mehānisms, ko dēvē par valsti. Lai vai kur mēs katrs dotos pasaulē, Latvija ir un būs vieta, ko saukt par mājām, kur mūs sapratīs vislabāk.