Sarmīte Rode: nekas dzīvē nav nācis viegli, bet esmu laimīga, jo varu darīt darbu, kas man ļoti patīk

“Staburaga” lasītājiem nav svešs koknesietes Sarmītes Rodes vārds. Viņas vārsmas tiek publicētas laikraksta dzejas lapā, viņas teiktie laba vēlējumi, kuros neatņemama sastāvdaļa ir sirds siltums, kā spēka malks izskan laulību ceremonijās. Pēc deviņu gadu pārtraukuma, jubilāre atkal ir sastopama Bebru pagasta “Galdiņos” — tēlnieka Voldemāra Jākobsona memoriālajā mājā. Augusta sākums Sarmītei bija īpašs, jo skatītāju vērtējumā nonāca dziesmu spēle “Pērses meitene”, kurai viņa rakstījusi tekstus. Taču arī šī diena ir tikpat īpaša — viņa svin savu dzimšanas dienu.
Sarmītei no vecmāmiņas puses saknes ir Koknesē, Bilstiņos, no vectēva — Ērgļos, taču abu mūžs ir pagājis Bebros. Viņa ir pārliecināta, ka bērniem dzīves dvēselisko skatījumu iedod vecvecāki: “Esmu laimīga par to. Es kā vecākais bērns piedzīvoju vectēva un vecmāmiņas klātbūtni. Mamma strādāja, un es izaugu viņu mīlestībā “Krastmaļu” mājās. Vectēvs kopa zirdziņus pēckara gados, un pie mūsu mājām bija zirgu kūts. Kā skaistā ziemas pastkartē redzu bērnības ainu, kā mēs abi ar vectēvu, ar iejūgtu zirdziņu kamanās, braucam pa ziemas ceļiem. Arī pirmās bērnu grāmatas lasīju kopā ar viņu.