Piena upes lauka vidū

Tumši mākoņi kārtējo reizi savilkušies pār piensaimniecības nozari, un pagaidām nav prognožu, kad tie izklīdīs. Pērn kritiskā situācijā nonāca piena pārstrādātāji, nu tāda radusies ražotājiem. Piena iepirkuma cenas nokritušās krietni zem pašizmaksas. Lopkopji, ja netiks uzklausīti un nesaņems atbalstu, sola rīkot protesta akcijas.

Kovids, piena pārprodukcija Eiropā un citu nelabvēlīgu apstākļu kopums šomēnes likuši kristies piena iepirkuma cenai par 40%. Ja Eiropā vidējā piena iepirkuma cena ir ap 55 centiem par litru, tad Latvijā zemniekam maksā 28 — 34 centus par litru. Zinot, cik maksā degviela un elektrība, kas ir tikai divi ražošanā izmantotie resursi, ir skaidrs, ar šādām cenām zemnieks nevar strādāt pat “pa nullēm”. Strādniekiem algas jāmaksā, nodokļi jāmaksā, bankas kredīti un citas saistības arī jāatmaksā. Ja paredzams, ka februāri vēl kaut kā izdzīvos, tad par martu prognozes ir daudz pesimistiskākas.

Ne reizi vien zemnieki metuši akmeni arī tirgotāju lauciņā par piemērotajiem uzcenojumiem. Tiešām neatceros, kad sviests, siers un biezpiens bijuši dārgāki par gaļu. Iespējams, daudzās ģimenēs piena produkti kļuvuši par ekskluzīviem pirkumiem. Citi savukārt pērk tikai nocenoto produkciju.

Lietuvā lopkopji pienu dāļā bez maksas iedzīvotājiem, citi savukārt lej zemē. Piens ir samērā ātri jāpārstrādā, tas nav graudi, ko sabērsi klētī un pagaidīsi, līdz sāksies labāki laiki. Sāpīgi noskatīties uz lauka vidū izlietu pienu, bet varbūt šāda izmisuma vadīta rīcība liks izprast situācijas nopietnību. Lietuvas valdība saviem lauksaimniekiem solīja rast risinājumu. Aizvadītajās brīvdienās vairāk nekā četras tonnas piena iedzīvotājiem bez maksas izdalījis arī Liepājas puses lopkopis Jānis Jansons. Par pašizmaksu cilvēki izpirka arī viņa piedāvāto sieru. Pēc viņa teiktā, citi zemnieki ir no visa noguruši un tādām akcijām neredz jēgu.

Arī zemkopības ministrs Šmits šajā situācijā ir bezspēcīgs. Naudu valdībai viņš neprasīs, zinot, ka tās nav. Tā kā budžets vēl nav pieņemts, šobrīd nevar priekšlaikus izmaksāt ne ciltsdarba, ne arī platību maksājumus. Un, kamēr piena pārstrāde nav eksportspējīga, ilgtermiņa risinājuma nav.

Visvairāk šādās situācijās kaitina ministrijas, dažkārt arī banku speciālistu ieteikumi pārprofilēt ražošanu. Tik vienkārši! Nevar šodien slaukt govis, bet rīt audzēt cūkas, parīt likvidēt cūkas, aizparīt atkal slaukt govis! Varbūt Rīgas kabinetos uz papīra tā ir iespējams, bet ne reālajā dzīvē. Būtībā zemniekam vajag tik maz — iespēju normāli strādāt un par to saņemt adekvātu samaksu.