Par mājām — savām un svešām. Šī mēneša gaviļniece Velta Toma.

Lidija Ozoliņa

Gads dienas pagriezis uz gaismas pusi. Tomēr ziemas vakari pietiekami gari, lai būtu laiks pārdomām. Atpūtinot galvu no garīgiem darbiņiem — rēķiniem, rakstu darbiem, nodarbinu rokas pie kā praktiska. Šādos brīžos rokas dara vienu, bet prāts nekontrolēti aizklīst savos ceļos, pārceļas pāri laikiem un notikumiem. Domas lido un apstājas pie senām un ne tik senām mājām, pie cilvēkiem, kas tajās dzīvojuši un dzīvo. Iztēlē ceļoju pa senām mājām Sēlijā — savām, radu un kaimiņu. Redzes ainās garām slīd viedu neretiešu sētas gandrīz divu gadu simtu tecējumā. Domāju par nesen aizvadītajiem Ziemassvētkiem dažādās mājās. Domāju par laimi un likteņiem — cilvēku un māju. Cik laimīgi tie, kuriem ir mājas, kurās gaida atgriežamies savējos, kur patvērums siltumā, mierā, aizvējā. Savā vai svešā zemē. Uz laiku, brīdi vai pastāvīgi, bet mājas, kas dod drošību, pajumti un mierina. Domāju par tiem ļaudīm, kuriem pēc Otrā pasaules kara tā arī nebija lemts atgriezties un nācās meklēt jaunu pajumti svešumā. Domāju par sabrukušām mājām un atjaunotām sētām.Domas aizvijas uz Susējas krastu, kur upes ielokā bija šī mēneša gaviļnieces Veltas Tomas dzimtās mājas. Tagad tur vien ēku pamati vīd un sētsvidū Šausmānu lielais ozols zaro. Zem ozola Imanta Ziedoņa un Paradagu grupas novietotais laukakmens ar uzrakstu “Šausmāns”. Mājvārdam ar šausmām neesot saistības. To varot atvasināt no lietuviešu valodas, kur vārda nozīme pavisam cita — saucējs. Vai Velta Toma pēc ilgiem gadiem nebija sašķeltās tautas kopā saucēja? Tādēļ viņai nācās ciest trimdas latviešu atstumtību, kam dzejniece iekšēji un garā lepni stāvēja pretī, lai grūti tas nācās un prasīja daudz spēka.

Piezīmes par sevi pašu

Pētera Ērmaņa kārtotajam un 1947. gadā izdotajam autobiogrāfiju krājumam “Trimdas rakstnieki” Velta Toma Vāczemē uzrakstījusi “Piezīmes par sevi pašu”. Tas ir skarbs stāsts par laiku ar diviem kariem un pasaules ceļos kliedēto tautu. “Piezīmēs” lasāms, ka Šausmānu mājas “sēd Susējas upes līkumā … un tiek daudzinātas par skaistāko vietu pagastā. Jaunais saimnieks, liels dārznieks, bija sadēstījis divus dārzus ābeļu un veselu astoņpadsmit kastāņu ap lieveņa priekšu un puķu dārzu uz upes pusi”.Veltas Tomas skolasbiedrs no 1924. gada rudens Riekstiņskolā ir Kārlis Krūmiņš jeb Osānu Kārlis — to Osānu, kas Pilskalnes pagastā. Ne tik sen, vien nieka 100 gadi aizritējuši, kopš Neretas novadā ļaudīm doti uzvārdi. Pa vidu bijusi zemnieku sētu izpirkšana no muižām par dzimtu, pagastu reforma, 1905. gads un aizdunējis Pirmais pasaules karš. Tomēr vēl Veltas Tomas un Kārļa Krūmiņa bērnībā un jaunībā pazīstamie joprojām tiek dēvēti t. s. priekšvārdos, skaidrības labad pievienojot mājvārdu. Osānu Kārlis piektajā, bet Šausmānu Velta ceturtajā klasē mācās vienā skolas telpā visu mācību gadu. Katrs savā laikā pēc Riekstiņskolas sestās klases absolvēšanas jaunieši satiekas Jēkabpils komercģimnāzijā, bet 1930. gadā viņus kopā ar citiem Neretas jauniešiem mācītājs Dellerts iesvētī Neretas luterāņu baznīcā, dodot garīgo ceļamaizi pieaugušo dzīvei.

Balss no tāluma

Otrā pasaules kara beigās Osānu Kārlis, tāpat kā Šausmānu Velta, devās bēgļu gaitās. Trimdā latvieši cieši turējās savās kopienās un centās nepazaudēt saikni, īpaši ar sava pagasta ļaudīm. Osānu Kārli interesēja zirgi — šķirnes, braucamie un darba, kā arī sacīkšu. Tomēr viņš cītīgi sekoja latviešu kultūras norisēm it kā pagaidu mītnes zemēs. Un īpaši Veltas Tomas dzejnieces gaitām. Arī viņas braucieniem uz Latviju 20. gadsimta 70. gados. Viņš saprata Neretas puses dzejnieci, viņas ilgas pēc Latvijas. Savās atmiņās par bērnību, Latvijas brīvvalsts laiku un trimdas gadiem, par Veltu Tomu viņš raksta: ““Sērdienes spēks” “Grāmatu Drauga” apgādā iznāca 1969. gadā. Tad jau vairāk nekā divdesmit gadu pagājuši kopš dzimtenes atstāšanas, un Velta Toma sāk skatīties un pa īstam vērtēt, kas ar mums noticis, ko esam darījuši, kam veltījuši savus spēkus, kādus mērķus sprauduši. Dažiem ir labi gājis, tikuši pie turības — tiem Latvijas liktenis rūp vismazāk; daži, “trešie, muļķa brāļi”, Antiņi joprojām nešaubīgi tic Latvijas atdzimšanai, sapņo par to, jo “brīvību var nosapņot”; bet lielum lielā daļa gan labprāt sevi dēvē par “trimdiniekiem”, taču visumā ir ar dzīvi un pasauli apmierināti, dzimtenes zaudējuma sāpe viņiem notrulusi. Arvienu skaudrāk dzejniece izjūt visa tuvā tālumu. Lietodama portugāļu vārdu “saudande”, kas nozīmējot skumjas, ilgošanos un grūtsirdību, viņa izsaucas: “Saudande —/ kad māte/ Aizsaulē un Tu/ tālu un nav /māju!”

Ar domām par Latviju

Dzejolis “Ja es gleznotu” ir kondensēta Veltas Tomas autobiogrāfija dzejā, sākot ar govju gani, kas viņa četras vasaras bijusi savās mājās. Gleznodama viņa “Uztrieptu smilšainu Jēkabpils ielu,/ ģimnāzijas Balto, Sarkano un Žīdu māju,/ Internātu, toreiz milzu lielu”. Man pašam šīs ainas ir tuvas, jo reizē ar dzejnieci mācījos Baltajā, Sarkanajā un Žīdu mājā — tās bija trīs Jēkabpils vidusskolas ēkas, kālab to vienu sauca par Žīdu māju, neatceros vai nekad neesmu zinājis. Pašportreta beigās viņa apliecina, ka cīņa vēl nav beigusies: “Aizsaules nojautās, drosmē aiz bailēm kā spriksts pelnos viņā neuzdota cīņa gail.”Daži dzejoļi veltīti dziedoņa Marisa Vētras, dzejnieka Linarda Tauna un Jāņa Veseļa piemiņai. … Smeldzīgākā ir krājuma ceturtā nodaļa ar ieskaņu: “Pamātes zemē/sērdienes spēku/ dod i man svētā/ Latvijas maize! Sērdienes.” Sērdiene ir bērns, kam nav ne mātes, ne tēva, ne mājas — nekā. Tāda jūtas Velta Toma. Kas viņai dod spēku dzīvot, izturēt? — “Dziesmotais spēks” “No laiku laikiem/dainotās dziesmas… No laiku laikiem/ dziesmotā spēkā/ sauc brālis brāli/ I tālumos tikties.” Arī sapņi par dzimteni ir spēka avots: “Un tu atdzimsi, Latvija,/ no sērdieņu sapņiem/ uz mocekļu rokām/ un asinīs mazgāta/ balta starosi brīvībai.” Un ceturtās nodaļas izskaņa ir tāda pati kā ieskaņa: “Pamātes zemē/ sērdienes spēku/ dod i man svētā/ Latvijas maize!” 

Veltai Tomai izdoti šādi dzejas krājumi:

◆ “Minējums” (1943), vienīgais, kas izdots Latvijā, visi pārējie darbi izdoti trimdā,◆ “Latvieša sieva” (1946),◆ “Sēļuzemes sestdiena” (1953),◆ “Vēl” (1959),◆ “Mūžīgā spēle” (1960),◆ “Aldaune” (romāns, 1960), atkārtoti Latvijā 1991. gadā,◆ “Dziļumā jāpārtop” (1963),◆ “Sērdienes spēks” (1969),◆ “Pēc uguns” (1975).◆ Krājums “Maize no mājām” (1980) iznāca Latvijā kā visu iepriekšējo dzejas krājumu izlases kopums. Krājumā kā atsevišķs darbs ievietota arī Veltas Tomas poēma “Sēļzemes sestdiena”.