Paliek tikai cerības

Kā cerību stars un iespēju laiks ik gadu ir valsts un pašvaldību budžetu pieņemšana, kuros katrs vēlas ieraudzīt iespējas un attīstību. Tā tam vajadzētu būt, ka viss virzās uz attīstību, neraugoties uz krīzēm, kas pēdējā laikā piemeklējušas.

Ikviens cilvēks vēlas, lai būtu nodrošinātas viņa pamatvajadzības. Par tādām var uzskatīt arī sociālo un veselības aprūpi, izglītību, kas diemžēl arī šajā valsts budžetā atkal ir pabērnu lomā. Turklāt tiktāl, ka mediķu organizācijas vienojušās nekavējoties sākt gatavoties ārkārtas situācijas izsludināšanai gan primārajā, gan ambulatorajā, gan neatliekamajā medicīnā. Slimnīcās un ambulatorajās iestādēs izveidojušās nepieredzēti garas rindas uz izmeklējumiem, kuru sniegšanu šogad nāksies būtiski samazināt vai pilnībā pārtraukt finansējuma trūkuma dēļ. Turklāt ārstniecības iestādes nav tikušas galā ar elektrības cenu un citu pakalpojumu straujo sadārdzinājumu. Cerības uz valdības nostāju un budžetu šai nozarei zudušas.

Iespējams, risinājums nav tikai naudā, bet arī sistēmas sakārtošanā, bet tas viss kaut kā neiet roku rokā. Ko šajā situācijā darīt cilvēkiem? Gaidīt, nervozēt un atkal gaidīt. Ne visi var pacelt cepuri un aizbraukt uz ārzemēm, jo pat ceļš no mazpilsētas līdz Rīgai dažam ir kā nepārvarams šķērslis. Nesen izskanēja ziņa, ka finansiāli grūtā situācijā ir Daugavpils slimnīca, bet vai valsts var atļauties to zaudēt? Nevar, jo tā nodrošina ārstniecību otrā Latvijas pusē, turklāt pierobežā. Tomēr realitātē bieži vien šķiet, ka valsts daudz nedomā par lietām un vietām, kas tālāk no Rīgas. Tas ir kā vieglu roku to atdot citiem, bet pēc tam paši sūkstāmies, ka situācija izveidojusies tāda, kāda ir.

Līdzīgi arī izglītībā. Aizvadītajos gados skolu tīkls tik uzstājīgi optimizēts un kārtots, ka drīz vien no tā paliks čiks. Tas viss ietērpts skaistā vārdā — attīstība, bet no tās gan tur maz. Piekrītu Ministru prezidentam Krišjānim Kariņam, ka Latvija nav tik bagāta valsts kā Šveice, bet ne tajā ziņā, ka viens skolotājs nevar atļauties mācīt piecus vai desmit bērnus. Tā jau vairākus gadus ir reģiona specifika, un visus lielās skolās nesaliksi. Turklāt, tikai lielas skolas nevar vienādot ar kvalitāti. Vai kārtējā skolu optimizācija nozīmē, ka lauki un reģioni paliks tikai tukšāki? Varbūt tāds ir arī mērķis, jo atkritīs daudzas problēmas.

Katrs apstiprinātais budžets gan nav akmenī cirsts. Iespēju un vajadzību robežās atsevišķas pozīcijas tajā var grozīt. Tā noteikti būs arī šogad, tomēr pietrūkst tādas valstiskas virzības, kur tad ejam, ko vēlamies panākt. No kuras puses spēcīgāks vējš papūš, tajā virzienā “aizlido” papildus nauda. Neveidojas sistēma, kas vērsta ilgtermiņā.