Palīdzība tur, kur dzīvnieks jūtas visdrošāk — mājās. Aizkraukliete īstenos ideju par izbraukuma veterinārmedicīnas pakalpojumiem

Aizkraukles novada pašvaldības rīkotajā konkursā “Esi uzņēmējs Aizkraukles novadā 2025!” četri uzvarētāji saņēma finansējumu savu biznesa ideju īstenošanai. Starp tiem arī aizkraukliete Beāte Beatrise Kalnaraupa, kura par 4170,65 eiro iegādāsies aprīkojumu izbraukuma veterinārmedicīnas pakalpojumu sniegšanai.

Suņu saķeršanās liek sarosīties

— Kā izskatīsies šis pakalpojums?

— Esmu mazo dzīvnieku veterinārārste, vairāk specializējos lolojumdzīvnieku un eksotisko dzīvnieku aprūpē. Lai atvērtu savu veterināro praksi, kurā dzīvniekus varētu vest kā uz ambulanci, nepieciešama ļoti apjomīga dokumentācija un ievērojami finanšu resursi. Šobrīd tādas iespējas man nav, tādēļ izvēlējos pieejamāku un elastīgāku risinājumu — izbraukuma veterinārmedicīnas pakalpojumu sniegšanu.
Saņemot izsaukumu, došos pie dzīvniekiem uz mājām. Uz vietas varēšu veikt visu nepieciešamo pamataprūpi — sākot no vakcinācijas līdz terapijas procedūrām, kā arī sarežģītākas manipulācijas, piemēram, kaķu kastrāciju vai bojāta zoba izraušanu. Ir arī situācijas, kad palīdzība būs jāmeklē specializētās klīnikās — piemēram, ja dzīvniekam ir lauzti kauli vai nepieciešama cita specifiska iejaukšanās, kam aprīkojuma man nav.

— Kuri skaitās mazie dzīvnieki?

— Pakalpojumi būs paredzēti suņiem, kaķiem, trušiem, dažādiem maziem grauzējiem, piemēram, kāmjiem. Man ir īpašas zināšanas par žurkām un jūrascūciņām. Putnu ārstēšana ir atsevišķa, ļoti šaura nozare — Latvijā ir maz speciālistu, kas profesionāli strādā tieši ar putniem.
Visbiežāk pie veterinārārsta vēršas mājdzīvnieku īpašnieki — ar suņiem un kaķiem, taču arī eksotiskie dzīvnieki kļūst arvien populārāki, un šajā jomā ir pieprasījums.

— Kas pamudināja pieteikties tieši tagad?

— Mājās man ir daudz dzīvnieku, un, ja neesmu praktizējoša veterinārārste, nevaru iegādāties dzīvnieku medikamentus par izdevīgākām cenām. Viss sākās ar nepatīkamu atgadījumu — mani suņi sakāvās, un man atkal nācās vērsties pēc palīdzības pie kolēģiem. Tas bija pēdējais piliens. Es sev vaicāju — kāda jēga bija sešus gadus studēt veterinārmedicīnu, ja tagad reālās situācijās nevaru palīdzēt saviem dzīvniekiem? Tā es sakārtoju visu nepieciešamo dokumentāciju, lai kļūtu par praktizējošu veterinārārsti. Vīram bija brīva telpa,