No nezāles par jāņuzāli

Vēl divas dienas līdz Jāņiem, un jau būs sagaidīta gada īsākā nakts. Tad Latviju un tās cilvēkus pasaulē pārņems īpašas izjūtas, kādas ir tikai mums. Kā daudziem svētkiem, arī šiem satraucošākais šķiet gaidīšanas un gatavošanās laiks. Lai māja un sēta saposta, būtu gards cienasts un apaļākais siera ritulis. Līdz Jāņiem ierasti darbi jāpabeidz, ne tāpēc, lai neapdzied, bet, kā teica kāda paziņa — lai būtu skaistāk un pašiem prieks.

Atšķirībā no citiem mēs rotājam savu māju un apkārtni katros svētkos. Tāpēc interesanti vērot, kas jauns izveidots katrā pilsētā vai pagastā. Varbūt vainojams pagurums vai līdzekļu taupīšana, bet šķiet, ka šogad pašvaldības rotājas mazāk. Arī ar zāles pļaušanu tik naski daudzviet neaizraujas. Aiz manas mājas loga gan jau agrā rītā pagasta pļāvējs ducināja savu trimmeri, veicot ikgadējo pļaušanu pirms svētkiem. Citviet to vēl gaida. “Vai pie dzelzceļa stacijas veido dabīgo pļavu? Zāle sazēlusi kuplu kuplā gan pie perona, gan citviet, bet pievilcīgi tas nav, ” neizpratnē bija kāda mūsu lasītāja Pļaviņu pusē. Gods kam gods, šobrīd tur jau viss nopļauts, un, cerams, regulāri to darīs arī turpmāk. Tomēr cilvēki sašutuši arī par citām vietām, kas nav pašvaldības pārziņā — nevajag jau neko glaunu, bet vismaz sakopt, lai nav kauns par aizaugušo dobi, autostāvvietu vai zaļo zonu līdzās dzīvojamajām ēkām.

Tā ka pašvaldības policijai šajās dienās darba pilnas rokas, lai meklētu un uzrunātu īpašniekus, atgādinātu par sakopšanas pienākumiem un izsūtītu brīdinājumus. Likuma ietvaros izdarīts viss iespējamais, bet ne vienmēr tas atmodina sirdsapziņu domāt ne tikai par sevi, bet apkārtējiem, kam jādzīvo līdzās vai jānoskatās tajā postažā. Līdz svētku brīvdienām tam visam vajadzētu būt sakārtotam, un cerēsim uz labāko. Nereti gan zemju īpašnieki nav tik vienkārši aizsniedzami, jo nedzīvo Latvijā un pieraduši izvairīties no atbildības un sodiem.

Zāles pļaušana vienmēr bijis klupšanas akmens lielākās vai mazākās apdzīvotās vietās, jo cilvēku rocība un uzskati par to, kas skaists vai sakopts, atšķiras. To gan regulē pašvaldības saistošie noteikumi, kas kļūst aizvien iecietīgi, un arī dabīgās pļavas jēdziens tajos nav svešs. To, kas ir kopts vai nekopts, var noteikt arī bez jebkādiem noteikumiem. Viss ir attieksmes un uztveres jautājums. Šajos laikos, kad vairāk domā par naudas taupīšanu un plānajiem pašvaldību maciņiem, izskan arī doma, ka tik bieži nav jāpļauj. Citās valstīs to dara krietni retāk. Sava patiesība tajā ir, bet mūsu klimatiskajos apstākļos nepļaut zāli kaut pāris reizes gadā nozīmē ieaugt tajā līdz “lūpai”. Turklāt tur, kur vismaz nopļauj, izskatās daudz sakārtotāk, lai arī nekādi citi labiekārtošanas darbi nav veikti. Visu jau var ar mēru — lai kājas neķeras nezālēs, bet ir vieta arī vīgriezēm, āboliņam, suņuburkšķim un papardēm, ko vīt svētku vainagā. Līgo!