No Bali džungļiem līdz Prāgas saldumiem

Lai aprakstītu savu aizejošo gadu, nepietiktu ar visām šīs avīzes lapām. Vajadzētu grāmatu ar vairākām daļām. Gada beidzamajās dienās, cenšoties apkopot gūtos iespaidus un atziņas, secinu, ka dzīve ir skaista, ja tai ļaujas un biežāk saka “jā”, nedomājot par sekām. Vairāk uzdrīkstēties, sekot savai sirdsbalsij, pirmajam impulsam, jo tieši tas ir vienīgais, pareizais. Kad sāc pieslēgt prātu, analizēt, riskē palikt uz vietas ar dziļu nožēlas sajūtu. Varētu teikt, ka šajā gadā mācījos būt es pats. Uzrunāt svešiniekus, kad to saka iekšējā balss, spert kāju nezināmajā, pārvarēt bailes. Katrs nākamais solis, katra sekunde var atvērt tik daudz emociju, uz mūžu atmiņā paliekošas. Viens no šādiem soļiem bija doties Indonēzijas Bali salā dziļi ciematā, kur tūristi parasti neiet. Satikt amatniekus, vietējās skoliņas skolotājus, uzsmaidīt bērniem, uz ielas apskaut augļu pārdevējus. Karstums man vienmēr bijis izaicinājums, un ierasti saku, ka labāk būt vēsumā nekā svelmē. Spānijas pilsēta Sevilja ar 43 grādu svelmi, kas pilsētā atgādināja atvērtu cepeškrāsni, man bija vēl viens izaicinājums. Pēc tā sev saku — es mīlu karstumu! To trakumu, kas no ķermeņa vai izspiež pēdējo ūdens lāsi. Neaizmirstamas ir trīs dienas Prāgā, kad vārda tiešā nozīmē nokļuvu pasakā. Pilsētā ar smaidiem, saldumiem uz katra stūra, cakainām pilīm un katedrālēm. Senāk nedaudz skeptiski klausījos tajos, kas nebeidza skandināt — ceļojiet, redziet pasauli, tā ir vērtība. Šobrīd varu viņiem pievienoties. Daļa manas sirds ir palikusi Bali džungļos un rīsu terasēs, uz mūžu atmiņā brokastis Spānijas laukos, dzerot kafiju un barojot pāvus. Nereti vēl klīstu Prāgas naksnīgajās ielās. Grāmatas, arī tām šogad atlika tik daudz laika, cik vēlējos. Tās “apēdu” aizgūtnēm vienu pēc otras. Zviedru kriminālromāni, Bila Braisona aizraujošie stāsti, Džūlijas Šovas, Odeda Galora garadarbi un citi tie visi likuši paraudzīties uz dzīvi, sevi, pasauli, cilvēci no vēl kāda, līdz šim nenojausta rakursa. Nē, es negribu pagriezt laiku atpakaļ. Zinu, ka nākamais gads atnesīs citas galvu reibinošas atklāsmes. Tikai ar iegūto var novērtēt jauno vai arī it kā sen zināmo, pazīstamo. Aizejošais gads bijis bagāts ar ceļojumiem pa Latviju, ar Jāņu sagaidīšanu pie jūras, saullēktu jūrmalā Ivetas Apkalnas ērģeļmūzikas skaņās. Kocēnu pusē izbaudītais eksotiskais brauciens ar sliežu velosipēdu, sacensības erudīcijā Naukšēnos, saldējuma baudīšana Rūjienā un daudz citu taku un ceļu.

Visīstākos, skaistākos svētkus, piedzīvojumus varam radīt tikai mēs paši. Pārējais ir tikai citu sajūta, saprašana par to, kas ir laime. Būt laimīgam, noderīgam — tik vienkārša ir šīs dzīves jēga. Tāpēc priecājos par katru, kuram mani raksti, fotogrāfijas šajā gadā sagādāja pozitīvas emocijas. Cik zinu, tādu nav maz. Tiem, kas nekautrējušies, teikuši, dalījušies savās sajūtās. Bieži vien darbs avīzē šķiet kā melnais caurums, kurā iemet savus gadus, dzīvi, nezinot rezultātu, vai to kāds izlasīs, apskatīs. Tāpēc katra, klišejiski saukta par atgriezenisko saiti, ir nozīmīga.

Paldies par to mūsu lasītājiem!