Nesteigsimies uzgriezt muguru Eiropai

Man gribas iemest savu pieckapeiku “Eirovīzijas” dziesmu konkursa sāgā. Īsā laika periodā portālā manabalss.lv tika savākti nepieciešamie paraksti iniciatīvai, kas aicina pārtraukt Latvijas dalību Eiropā lielākajā dziesmu konkursā un tā vietā šos līdzekļus novirzīt sportam.

Ar kolēģi papētījām ierosinājuma matemātiku. Pakāpeniski konkursa dalības izmaksas pieaug. 2022. gadā, kad Latviju “Eirovīzijā” pārstāvēja grupa “Citi zēni”, tās bija 140 000 eiro, pērn, kad uz lielās skatuves kāpa grupa “Sudden Lights”, piedalīšanās izmaksāja 166 000 eiro — vēsturiski lielākā summa, kas izlietota dalībai “Eirovīzijā”. Izmaksas ietver konkursa dalības maksu, licenci, un nodrošina mūsu valsts pārstāvja priekšnesuma sagatavošanu un īstenošanu (gaismas, grafiskie risinājumi, režija, skatuves tērpi utt.), kā arī delegācijas uzturēšanos. Neesmu pareģe, bet uzdrošināšos spriest, ka Dona dalība konkursā bijusi vēl dārgāka.

“Eirovīziju” vairākus gadus ignorēju, taču šogad, pateicoties Dona dalībai, skatījos. Ja neskaita dažus gaužām negaumīgus izgājienus uz skatuves, kopumā neesmu tik sašutusi kā citi man pazīstamie. Varbūt iestājies kaut kāds trulums, bet mani vairs neizbrīna nebinārs dzimums vai viendzimuma tuvības mirkļu atainošana priekšnesumā. Šī gada uzvarētāja Nemo dziesma ir laba, man patika. Tas, ka vīrietim mugurā ir svārki, šokējoši būtu pirms gadiem 20. Bet mūsdienās, kad sabiedrībā cienījamu modes mākslinieku šovos uz sarkanā paklāja ne to vien redzēsi, tas vairs neliek manām acīm ieplesties. Laiks iet, tendences mainās. Kādreiz pat prātā neienāktu uz skolu iet ar pliku vēderu, bet mūsdienu jaunatne ne to vien dara.

Atgriežoties pie iniciatīvas aicinājuma. Ne visu var novērtēt naudā. Ja runa ir par lietderību, mūziķim šī ir lieliska iespēja izcelt sevi un atklāties Eiropas publikai, pie viena, popularizējot Latvijas vārdu pasaulē. Arī otrpus okeānam cilvēki seko līdzi “Eirovīzijas” konkursam. Kamēr ierindas pilsonim 160 000 eiro ir milzu nauda, raugoties plašāk tas ir piliens jūrā. Jēkabpilī tualetes uzstādīšana izmaksājusi 70 000 eiro. Sportam Latvijā kritiski trūkst finansējuma, bet, vai atņemot šo salīdzinoši nelielo kumosu, mēs vietā iegūsim ko vairāk? Atsakoties no dalības “Eirovīzijā”, mēs neiecirtīsim pļauku piedauzīgajiem priekšnesumiem, kas cilvēkus tā aizskāra, bet iešausim kājā — apbižojot pašmāju māksliniekus, kuriem “Eirovīzijas” skatuve ir mūža lielākā iespēja. Iespēja vēl nenozīmē izdošanos, arī to esam pieredzējuši.

Var jau aiziet galējībās un nogriezt finansējumu visam “nesvarīgajam” — festivāliem, izstādēm, konkursiem, jo redz — tie taču mums neko nedod. Diez vai tā būtu veiksmīga formula, kļūt par Robiniem Hudiem — atņemt vieniem, lai dotu citiem. Ne visi ieguvumi ir mērāmi panākumos, process ir vērtība, kas savu spozmi atklāj pakāpeniski. Varbūt nesteigsimies uzgriezt muguru Eiropai?