Neredzamie vardarbības signāli. Līga Bērziņa: “Ir pilnīgi normāli, ka klasē nav populāro bērnu. Veselīgā vidē katram bērnam ir sava vieta”

Ja cilvēks atvēzējas un sit, visiem saprotams, ka notiek vardarbība. Taču ne vienmēr vardarbība ir tik vienkārši pamanāma un par to liecina zilumi. Turklāt sitiens nozīmē, ka pirms tam palaisti garām kādi neredzami vardarbības signāli. Kādi tie ir izglītības iestādēs un ko vajadzētu pamanīt gan pedagogiem, gan bērnu vecākiem, forumā “Ģimene un skola” stāstīja Līga Bērziņa, www.uzvediba.lv vadītāja un biedrības “Latvijas Autisma apvienība” vadītāja.

Līga Bērziņa

Autore: AGITA BĒRZIŅA

Baumas un intrigas, ignorēšana, izslēgšana no grupas, sarkastiskas piezīmes, lietu bojāšana, publiska pazemošana — tās ir tikai dažas no pazīmēm, kas var liecināt par neveselīgu klimatu klasē. Nemanāma, tomēr arī tā ir vardarbība. Ja pedagogs un vecāks ir vērīgs un zinošs, to var pamanīt un novērst, nesagaidot sāpīgo sitiena brīdi. “Pirmais signāls, kas ir jāvērtē — acu skatiens. Acu skatiens nosaka sociālo statusu. Pieaugušajiem, pedagogiem, ir jāredz, kā bērni viens uz otru skatās, nākot iekšā klasē. Ja viens bērns atbild sveicienam, bet otrs nesasveicinās vai pat aizgriežas prom, pieaugušajiem jāsāk būt vērīgiem un jāuzdod jautājums — kas īsti notiek, kādēļ tā? Dodoties uz skolām risināt vardarbības gadījumus, man patīk pastāvēt gaitenī pie palodzes un paskatīties, kā paši pedagogi paiet garām viens otram. Ja pieaugušie iet garām viens otram kā tukšai vietai, nav acu skatiena, tad vardarbības signāli jāsāk aktualizēt arī pieaugušo dzīvē,” norāda L. Bērziņa.

Kā pārvietojas klasē?

Acu skatienam seko ienākšana klases telpā un, kā tieši tas notiek, var sniegt vērtīgu informāciju. “Bērns, ienākot klasē, var doties uz klases centru vai pārvietoties gar sienām ar nodurtu galvu, nemēģinot veidot kontaktu ar klasi. Kas notiek, kad bērns tuvojas citam? Piemēram, ja stāv bērnu grupiņa, vai atnākušo pārējie uzņem, vai varbūt aizgriežas un dodas prom? Var atšķirt, vai aiziešana ir apzināta, jo nevēlas komunicēt, vai bērns tiešām steidzas uz nākamo nodarbību. Ja bērni stāv aplī, vai atnācējam atver apli, vai nobloķē to un visi paliek stāvēt ar mugurām pret atnācēju. Ja klasesbiedrs apzināti tiek izslēgts no grupām, ir jautājums — kas šādā brīdī notiek klasē,” rosina aizdomāties L. Bērziņa. Sākoties jaunajam mācību gadam, aktuāla ir sēdvietas izvēle. Diemžēl ne vienmēr šī izvēle ir, jo bērni sasēžas, kā nu sanāk. “Var gadīties, ka viens bērns apsēžas blakus citam, kurš viņu nevar ciest. Tajā brīdī, kad viņš mēģina mainīt vietu, šādas iespējas nav. Nelaimīgas sakritības dēļ bērns ir slazdā. Skolotājiem tas ir jāpamana un jārod risinājums,” norāda viņa.

Situāciju klases kolektīvā labi raksturot var arī savstarpējās bērnu sarunas. Ja kādu no bērniem bieži pārtrauc un viņa ideju nemaz neuzklausa, būtu vērtīgi notiekošo izpētīt. “Domāju, ka mēs visi esam bijuši sapulcēs, kur kādu runātāju visi klausās sastinguši, savukārt citu pārtrauc jau pusteikumā. Līdzīgi ir klašu kolektīvā. Ja bērna runu pārtrauc, tas viņā var radīt milzīgu stresu. Bērnam nedrīkst atņemt balsi vai neuzklausīt viņa sakāmo līdz galam,” pauž speciāliste. Nozīmīgs signāls ir iesauku došana, kas depersonalizē bērnu — atņem viņa identitāti. “Jo diemžēl pāridarītājam ir vieglāk sist “ēzeli”, “resno” vai “muļķi”, nekā bērnu, kuram ir vārds. Ja pedagogi ievēro, ka bērnu arvien mazāk uzrunā viņa vārdā, jāpaskatās, kas patiesībā notiek klasē. Trakākais, ja par bērnu saka “viņš” vai “tas” un visa klase tajā brīdī saprot, par kuru klasesbiedru tieši ir runa,” stāsta L. Bērziņa un rosina vecākus saviem bērniem uzdot jautājumu –
kā tevi uzrunā klasesbiedri vai skolasbiedri? Netīkama iesauka ir viens no neredzamās vardarbības signāliem.

Nē baumām un aprunāšanai

Sliktu klimatu kolektīvā veido arī baumas un aprunāšana. “Tas var mainīt bērna identitāti un padarīt viņu par to, kas viņš patiesībā nav. Ja vecāki ievēro, ka bērns pēkšņi atsakās vilkt savas mīļākās džinsu bikses, iespējams, kāds ir pateicis kādu ne visai patīkamu frāzi. Sliktākais ir tas, ka skolnieks sāk domāt nevis par sekmēm, bet to, vai patiks pārējiem un ko par viņu runās. Baumošana un aprunāšana nav pieļaujama! Ir teiciens, ka sekli cilvēki runā par citiem cilvēkiem, viduvējības par sevi, bet izcilie cilvēki par idejām. Ja skolotājs redz, ka klasē sākas čalošana, jādod bērniem idejas, par ko runāt. Viņi ar lielu prieku runās par datorspēlēm vai to, ko darīs nākotnē. Galvenais “neēst” vienam otru. Diemžēl baumošana izraisa atkarību — ja sākas baumošanas vilnis, to ir grūti apturēt, tādēļ vērtīgi ir to laikus pamanīt,” saka L. Bērziņa. Nevajadzētu arī pieļaut sarkastisku frāžu izskanēšanu. “Uz sarkasmu ir ļoti grūti atbildēt. Bērniem jāmācās draudzēties, nevis atbildēt uz sarkasmu. Ja skolotājs to pamana, var pateikt “Hei, tas nebija draudzīgi”,” rosina speciāliste.

Kāds ir klases klimats un kādas ir klasesbiedru savstarpējās attiecības, vislabāk var redzēt, veicot darbu grupās. “Ja kādu bērnu pārējie nevēlas pieņemt grupā vai negrib strādāt pārī, tā jau ir sociālas izolācijas kulminācija. Pedagogi nevar to nepamanīt. Visvieglāk, protams, tas redzams sportā, vai bērnu ņem komandā. Bet arī citos priekšmetos ir grupu darbs. Reizēm pedagogi saka, ka viena pagale nedeg, bet tā nav taisnība. Sociāla izolēšana ir bērnu savstarpēja vienošanās kādu neņemt bariņā. Sociālā izolācija bērnam ļoti, ļoti sāp, un tas ir bīstami. Bērniem liekot strādāt grupās, reizēm kāds bērns nesaņem visu informāciju, lai viņš varētu izdarīt visu darbu pietiekami labi. Nedalīšanās ar informāciju ir bīstams signāls. Vecāki, ja redzat, ka bērnam nav neviena, kuram piezvanīt vai uzrakstīt un paprasīt kādu precizējošu informāciju, ir bailes jautāt, ir signāls, ka klasē nav veselīgas attiecības. Veselīgā klasē visiem ir viens mērķis — absolvēt skolu, iegūt labas atzīmes un labus draugus,” pauž L. Bērziņa. Diemžēl viņa zina skolas Latvijā, kur paši skolotāji kultivē ideju, ka klasesbiedri ir konkurenti, nevis kolēģi. Šādi pedagogu izteikumi nebūtu pieļaujami.

“Zvaigžņu klases”

Līdzīgi ir ar “zvaigžņu klasēm”, un arī šo ideju lielākoties kultivē paši pedagogi. “Zvaigžņu klasēm” vai labāko pulciņam klasē nevajadzētu būt. “Ja paši pedagogi to saka, tas nozīmē, ka viņi akceptē vardarbību. Paziņojot, ka šis pulciņš bērnu ir tas labākais, pārējie sāk cīnīties pret viņiem. Ja ir kāds vislabākais, tas nozīmē, ka kāds cits ir pašā apakšā, kur negrib būt neviens. Lai bērni varētu sociāli izdzīvot, viņi sāk darīt pāri vājākajam. Vardarbība atstāj ietekmi uz visiem, gan tiem, kuri cieš, gan tiem, kuri dara, arī tiem, kuri skatās uz to. Tā ir dubultā vardarbība — pārējie redz, ka vienam dara pāri, bet neiebilst, jo pretējā gadījumā ar viņiem var notikt tas pats. Ir pilnīgi normāli, ka klasē nav populāro bērnu.

Veselīgā vidē katram bērnam ir sava vieta. Pieaugušajiem ir jāpamana, ja sāk veidoties hierarhijas. Ir teorija — ja nenobriedušas psihes rokās nonāk pārāk daudz varas, veidojas patoloģiski augsts pašvērtējums, kas neatbilst patiesībai, un samazinās empātija.

Reizēm vecāki nesaprot, kā viņa saulainais un mīļais bērniņš ir nofilmēts, kā bāž kāda bērna galvu tualetē,” pieredzē dalās L. Bērziņa. Turklāt, izceļot tikai vienu gudro klases bērnu, stilīga var kļūt nemācīšanās.

Pārbauda robežas

Reizēm bērni mēdz pārbaudīt robežas, un nejaušai pretimnācēju saskarei ar pleciem var būt daudz dziļāka nozīme. “Kad vaicā, kādēļ tā, atbild “man nejauši gadījās”. Tā ir robežu pārbaudīšana, cik tālu viņi vardarbībā varēs iet. Nākamreiz tā jau var nebūt tikai saskaršanās ar pleciem,” norāda speciāliste. Nereti bērni klasē uzvedas sociāli pieņemami, bet pēc mācību stundām spēlē videospēles, kurās ir agresija, un tur dara pāri vai izsmej kādu konkrētu bērnu.

L. Bērziņa secina, ka diemžēl Latvijā bieži vien vardarbība tiek normalizēta. “Neklusēt par notiekošo. Ja redzam, ka kādā situācijā ir vardarbība un notiekošais nav draudzīgi, pieaugušo uzdevums ir to pārtraukt. Pieaugušais ir atbildīgs par to, kas notiek skolas vidē, — ir jāvada un jāpamana. Skolā bērni nemācās tikai literatūru vai fiziku, bet mācās dzīvi. Skolā viņi iemācīsies, kā izturēties, kad paši būs pieaugušie. Piemēram, vai, ārstējot pacientus, viņi iedziļināsies katra situācijā, vai tas būs tikai ķermenis. Visi gribam cilvēcību, un bērni mācās no pieaugušajiem,” norāda viņa.

Veidot identitāti pēc stundām

L. Bērziņas ieteikums — klase nav vienīgā vieta, kur veidot bērnam savu identitāti. “Bieži vien vienā klasē nonāk bērni, kuri dzīvo vienā mikrorajonā un vienā klasē mācās vienkārši sakritības dēļ, nevis viņus vieno kādas intereses. Jā, var gadīties, ka klasē neveidojas attiecības ar nevienu un draugu nav. Arī pieaugušajiem ne vienmēr palaimējas ar darba vietām, kur visi kolēģi ir draugi. Ir tiesības neveidot kontaktu vai attiecības ar visiem, ja intereses nekrustojas. Tādēļ iesaku bērnu iesaistīt interešu pulciņos, veidot identitāti pēc stundām,” saka L. Bērziņa.