Nelasītāju paaudze

Mums izveidojusies ļoti laba sadarbība ar izdevniecību “Latvijas Mediji”. Mēs reklamējam tajā iznākušās jaunākās grāmatas, pretī saņemot katras jaunākās grāmatas eksemplāru. Tā ir iespēja izlasīt kādu no tikko iznākušajiem izdevumiem, kuru atverot vēl var sajust svaigo tipogrāfijas krāsu, un redakcijas darbinieki to labprāt izmanto. Saņemtās grāmatas mēs dāvinām arī mūsu lasītājiem dažādos konkursos un akcijās, cerot un domājot, ka tā ir laba iespēja, īpaši zinot to, cik mūsdienās maksā grāmatas.

Taču sirds sāpēs saraujas ikreiz, kad dzirdu lepnu izsaucienu vai nīgru iebildi — es grāmatas nelasu! Saprotu, ja cilvēks to nevar veselības vai sliktās redzes dēļ. Bet savas aprobežotības demonstrēšana gan man nav saprotama. Pieņemu, ka ir tēmas, kas interesē vai neinteresē, bet ar to, ka cilvēks nelasa, jau nu gan lepoties nevajadzētu, jo lasīšana tomēr veicina fantāziju, rosina domāt, bagātina valodu, dod iespēju uzzināt vairāk.

Zemā lasītprasme bērniem un jauniešiem šodien ir būtiska problēma. Uz laikraksta uzdoto jautājumu ekspertiem, kā veicināt lasītprasmi, viena no atbildēm bija — ar savu piemēru. Lasīt pašiem, parādot bērniem, ka tā ir interesanta nodarbe, lasīt priekšā, lai ieinteresētu vēlāk grāmatu rokā paņemt pašiem. Ja mājās lasa vecvecāki, vecāki, arī bērnam var piedāvāt kādu interesantu atbilstošu lasāmvielu. Taču, ja bērns no omes vai opja, vecākiem dzird es grāmatas nelasu, kāpēc gan viņam to darīt? Ja pieaugušie saka — fui, tātad tas ir slikti.

Pieredze liecina, ka nelasa ne tikai grāmatas, daļa vispār nelasa. Skumji skatīties, kā aug un veidojas virsrakstu paaudze. Liela sabiedrības daļa, kuras informatīvo telpu un zināšanas veido tikai ziņu un rakstu virsraksti, kas manīti ziņu portālos vai sociālajos tīklos. Palasot komentārus pie rakstiem, var redzēt, ka cilvēki nav pat papūlējušies atvērt rakstu un izlasīt kaut divas rindkopas, kur būtu saņēmuši atbildi vai skaidrojumu savam jautājumam vai neizpratnei. Reizēm dzirdu, kā manu paziņu lokā tiek apspriestas tēmas, par kurām esam rakstījuši avīzē, taču es saprotu, ka cilvēkiem ir tikai aptuvena informācija “viena tante teica” līmenī, vai viņi kaut ko manījuši sociālajos tīklos. Tādos brīžos gribas iesaukties — bet mēs taču par to rakstījām, un prātā iezogas doma — vai tas, ko mēs ar kolēģiem darām, vispār kādam ir vajadzīgs. Vai kāds vispār kaut ko lasa? Trakajā digitālajā laikmetā esam pārāk tālu aizgājuši no pārbaudītas, ticamas, drošas, interesantas un noderīgas informācijas — grāmatām, laikrakstiem, žurnāliem, izņemot “dzelteno presi”.