Iveta Skaba
Ilgu laiku valdīja uzskats, ka migrēna ir aristokrātu kaite un piemetas no nekā nedarīšanas. Bet kā gan ir patiesībā? Ar Latvijas Galvassāpju pacientu biedrības vadītāju tukumnieci Karīnu Zaņģi sarunājamies par migrēnu — par slimību, ar kuru viņa sirgst vairāk nekā 20 gadu.
Simptomi jau bērnībā
Karīna Zaņģe teic, arvien ir tādi, kas domā, ka migrēna ir vienkārši kaprīze, lai sevi kādā veidā attaisnotu. Karīna bilst, ka tādas pašas domas dzirdējusi par veģetatīvo distoniju. Taču viss mainās, ja ar migrēnu un veģetatīvo distoniju nākas pašiem saskarties: “Sākoties veģetatīvajai distonijai, nākamais solis varētu būt migrēna. Arī man sākumā diagnosticēja distoniju, jo ļoti daudz simptomu sakrīt. Neko nedarīju un biju noslēpusi šīs sajūtas, pēc 10 gadiem atklājās migrēna.”
Stāstot par savu pieredzi, Karīna teic, ka galvassāpes izjutusi, jau mācoties 1. klasē. Par to viņa lasījusi arī dažādos pētījumos. “1. klasē mēs nonākam citos apstākļos un ritmā. Migrēnai liels faktors ir iedzimtība. Šobrīd biedrībā sievietes pēta arī savus bērnus, un ir novērots, ka jau trīsgadīgie un četrgadīgie sūdzas par galvassāpēm vienā pusē. Pārsvarā agrīnās galvassāpes pamato ar stresa paaugstināšanos, jo sākušās skolas gaitas. Vēl viens pamatojums — paātrinātā augšana, kad ķermeņa izmaiņām līdzi jātiek hormoniem,” saka Karīna.
Kā jūtas migrēnas slimnieks gan tad, kad ir lēkme, gan arī tad, kad tās nav? Tukumniece novērojusi, ka migrēnas slimniekiem pazīmes ir ļoti līdzīgas. Viņi savā būtībā ir ļoti trausli, emocionāli, ar zemu pašvērtējumu, bet ar lielu degsmi darīt, visu izdarīt perfekti un apliecināt sevi. Sievietēm raksturīgi, ka mājās jābūt ideālai kārtībai. Viņas ļoti ātri tuvojas izdegšanai, jo daudz patērē savus resursus. Tās ir emocijas, kas tiek turētas iekšā un netiek atbrīvotas, nav arī zināms, kā to izdarīt. Tā viss krājas.
Atrast īsto medikamentu
Karīnas ikdiena bija pārslodze — skola, mūzikas skola. Arī tagad bērni bez vispārējās izglītības iegūšanas apmeklē interešu izglītības nodarbības. “Tas ir noteikti par daudz. Tāpat no svara ir saskarsme ar citiem skolēniem, skolotājiem. Manā situācijā tas bija mobings,” atceras tukumniece.
Karīna teic, ka migrēnas diagnostika var aizņemt gadu un pat ilgāk. Cilvēks novēro savas galvassā-
pes, vēršas pie neirologa vai algologa, bet pirmajā konsultācijā diagnozi vēl neapstiprina. Lai cik savādi šķistu, bet pie sāpju sajūtas ar laiku pierod. Pārsteigums rodas, ja pamostoties ir citas sajūtas — nav sāpju, ausīs nedžinkst zvaniņi, galva ir tīra, brīva, nekur nespiež. Svarīgi ir atrast īsto medikamentu, jo, kamēr tiek apstiprināta diagnoze, jāpārvar dažādi izaicinājumi. Izmeklējumi ir vajadzīgi, taču diagnozi tie neuzrādīs, jo pārsvarā nekādu izmaiņu nav, arī asinsvados.
Kad pārbaudes veiktas, šķiet, cilvēks ir vesels, tad neirologs vēršas pie pacienta ar jautājumiem — cik ilgi ir sāpes, vai palīdz tādi medikamenti kā ibumetīns, paracetamols, kura galvas puse sāp, vai ir slikta dūša, kaitina spoža gaisma un skaņa. Pēc šādiem jautājumiem ārstam vajadzētu nojaust par iespējamo diagnozi.
Jāpārdomā dzīves ritms
Ir pacienti, kam galva sāp vienreiz mēnesī, piemēram, sievietēm mēnešreižu laikā, bet bieži ir vairāki faktori kopā. “Manā sliktākajā posmā tās bija 22 dienas. Lēkme var būt sešas stundas, bet tā var būt arī 72 stundas — trīs diennaktis. Pirmā diena ir tāds kā mākonītis — nespiedoša sajūta, otrajā dienā ir stipras sāpes. Ja zāles palīdz, tad trešā diena atkal tāds mākonītis bez spiedošās sajūtas. Katrs zina, cik ilgi viņam ir sāpes,” stāsta Karīna.
Migrēnas slimniekam ir jāpārdomā savs dzīves ritms. Tas nozīmē arī celšanos noteiktā laikā. “Esmu cilvēks, kam neder agrā celšanās. Esmu noteikusi laikus ēšanai. Uzmanība jāpievērš produktu izvēlei, vēlams nesmēķēt un nelietot alkoholu. Tā kā sajūtu var pasliktināt dažādas smaržas, jāizvērtē, vai varēs pārvietoties sabiedriskajā transportā, vai netraucēs spilgta gaisma dažādās vietās. Tad jānēsā brilles ar aptumšotiem stikliem. Ikdienā var apmeklēt masieri, nodarboties ar cigunu, jogu, meditācijām. Ja nesāp, tad ļoti labi. Ir medikamenti sliktai dūšai. Daudzi zāles nelieto, jo baidās pierast. 20 gadu laikā esmu novērojusi, ka pacienti parasti sāk ar vienu, vieglāku, medikamentu, tad viņi palielina devu. Ar laiku pierod, tad tiek izrakstīts cits medikaments. Tā mēs ķēdītē ejam, un šobrīd jau pieejama pēdējā ķēdītes daļa. Valstī saka — inovatīvais medikaments jeb injekcija. Šobrīd valsts piešķir trīs injekcijas bez maksas, tas izmaksā aptuveni 2000 eiro. Injekcija uz mēnesi noņem sāpes, bet neārstē. Mums nav tādu zāļu, kas ārstētu. Migrēnu nevar izārstēt, to var apārstēt, arī pierast pie tās,” stāsta Karīna.
Valsts atbalsts injekcijām
Vai tuvinieki var palīdzēt lēkmju laikā? Karīna priecājas, ja uz biedrību zvana vīri un prasa, kā palīdzēt sievām. Otrai pusei jāsaprot, ka cilvēkam ir slikts garastāvoklis, ka mammas nevar parūpēties par bērniem. Ir labi, ja pieejama atsevišķa telpa, kur ir tumšs, kluss, vēss un kur var pabūt vienatnē. Tāpēc svarīgi, ja ir palīdzīga roka ikdienas gaitās. “No darba mūs neatbrīvo, esmu dzirdējusi, ka slimības lapas arī nemēdz ņemt, uz vienu, divām darbdienām nav izdevīgi,” teic Karīna.
Valsts šobrīd atbalsta injekciju iegādi, vai migrēnas pacientiem nepieciešams vēl kāds atbalsts? “Nesen biju uz tikšanos Veselības ministrijā,” stāsta Karīna Zaņģe. “Man vaicāja, kā ar terapijām? Viens no veidiem, par ko medicīnā runā, ir ārstnieciskās marihuānas legalizēšana. Vai tas var palīdzēt migrēnai? Esmu dzirdējusi, ka tā palīdz citām slimībām. Esmu minējusi ārstniecisko masāžu, fizioterapiju, ko varētu iekļaut migrēnas slimnieku atbalstam. Šobrīd rindas ir garas un kvotu skaits ierobežots. Kā jau teicu, injekcijas neārstē, bet mums vajadzīgi triptānu grupas medikamenti tablešu veidā, tie ir dārgi. Tas ir pamats, kas nepieciešams, ko lieto vairums pacientu.
Pašlaik atbalsts ir injekcijām, ja pēc tām būs pieprasījums. Cik saprotu, ka šobrīd nav izlietots tas, kas iedots. Jācer, ka ar katru gadu mums finansējumu palielinās,” teic Karīna.
Aktivitātes — izglītojošas lekcijas
Migrēnas pacientus apvieno Latvijas Galvassāpju pacientu biedrība. Karīna Zaņģe biedrību vada trīs gadus. Īstenotās aktivitātes pirmām kārtām ir neirologu izglītojošas lekcijas par jaunumiem, izmaiņām. Visbiežāk tā ir vienkopus informācijas iegūšana ikdienā par terapijām, ieteikumiem par speciālistiem. Karīna kā biedrības vadītāja sākusi vispārēju sabiedrības izglītošanu. Viens no soļiem ir interviju sniegšana dažādiem medijiem, lai informāciju par migrēnu iegūst iespējami vairāk cilvēku.
Biedrības biedri ir arī vīrieši. Ar migrēnu sirgstošo vīriešu īpatsvars ir līdzīgs sieviešu. Sievietes slimo biežāk, jo organismu ietekmē hormonālās izmaiņas. Vīriešu problēma ir tā, ka viņi apslāpē emocijas. Arī viņi mēdz būt emocionāli, un slimība iet savu ceļu.
Latvijas Galvassāpju pacientu biedrībā pašlaik oficiāli reģistrēti 86 biedri, ikdienas kanālos aktīvi ir ap 250 cilvēku. Ikgada maksājums ir ļoti simbolisks, biedrība iekļauta arī Pilsoniskajā aliansē. Karīna ar nožēlu atzīst, ka biedrības biedri kļūst arvien kūtrāki. Reizi mēnesī ir tiešsaistes tikšanās “Zoom”, kurām nepieslēdzas. No biedrības vadības tiek gaidīts rezultāts, bet paši iesaistīties un palīdzēt nevēlas. Pēc biedrības pārņemšanas Karīna arī veic grāmatvedes pienākumus, komunicē ar medijiem. Ja lūdz kādu palīdzību, visbiežāk ir klusums. “Bet biedrības vārds ir vajadzīgs, jo mēs aktīvi sadarbojamies ar Saeimas Sociālo un darba lietu komisiju, kas grib zināt mūsu viedokli,” teic Karīna.
Esam atpalikuši no citiem
Latvijā nav precīzi uzskaitīts, cik ir migrēnas pacientu, viņu skaits figurē ap 140 000, lielu īpatsvaru veido tie, kam šī slimība nav diagnosticēta, nav arī iekļauti bērni. “Esmu domājusi, kāpēc process aizņem tik daudz laika? Ir jābūt zinošiem ģimenes ārstiem, neirologiem. Neatliekamajā palīdzībā ar migrēnu un veģetatīvo distoniju neuzņem. Medikamentu nav, tāpēc vienmēr jābūt līdzi savām zālēm. Agrāk, kad šādi izsaukumi tika pieņemti, atceros, man prasīja, kas ir migrēna? Ne visi mediķi izprot šo diagnozi,” saka Karīna. “Mēs brīnāmies, ka medicīna ir tik tālu attīstījusies, bet, kā migrēnas sāpes apturēt, neviens vēl nezina. Nav vienotas teorijas, kā tā rodas. Jā, var iedzimt, bet īstas skaidrības par to nav. Ir cilvēki, kuru vecākiem nekad nav bijusi migrēna. Latvijā esam atpalikuši ar medicīnas iespējām. Eiropā injekcijas jau bija iespējamas pirms 10 gadiem. Citās valstīs smagas migrēnas gadījumā tiek piešķirta invaliditāte, izsniegta darbnespējas lapa, ir dienas stacionāri, kas uzņem neatliekamos gadījumos, ir speciālas ārstēšanas programmas. Pie mums par maksu ir pieejami sāpju kabineti, bet arī tur rindas ir pusgada, gada garumā. Mūsu biedrība ir arī Eiropas Migrēnas pacientu aliansē, un pērn man bija iespēja būt Barselonā, Spānijā. Tur es redzēju atšķirību. Par mums brīnījās. Tur kompensācija ir daudz lielāka, pat Lietuvā tā ir lielāka. Arī es savu medikamentu iegādājos Lietuvā, pēc zāļu reformas cenas nav mazinājušās. Par augstajām cenām Latvijā esmu runājusi ar dažiem zāļu ražotājiem, un viņi mūsu augstās cenas pamato ar zemo pirktspēju, kas ir zemāka nekā Lietuvā.”
Karīna migrēnas slimniekus aicina iesaistīties biedrībā: “Jo mēs esam vairāk, jo vairāk ir ideju, tad vairāk priekšlikumu mēs varam iesniegt Saeimā, Veselības ministrijā. Vienmēr tiek uzdots jautājums, cik mēs esam? Ir jāpēta sevi, savas izjūtas. To visu pierakstām dienasgrāmatā. Katrā ziņā ibumetīnam nevajadzētu būt ikdienas tabletītei. Lai kaut minimāli uzlabotu savu pašsajūtu, jāveic darbs ar sevi. Ir jāievēro režīms, jāieklausās sevī un laikus jāvēršas pie neirologa vai algologa. Vajag dzīvot izjusti. Man 22 hroniskās dienas mēnesī sarukušas līdz sešām. Esmu sapratusi, kuri faktori ietekmē manu veselību.”
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild laikraksts “Staburags.
Reklāma