Mazie, nenovērtētie varoņdarbi

Ir tāds sakāmais — puišelis sievieti uzrunās par tanti, vīrietis par bābu, bet kāpņutelpas dzērājs — par kundzi. Jā, mēdz būt tā saucamie lādzīgie uz krūts paņēmušie, bet ir arī agresīvi tipiņi. Nesen sanāca būt lieciniecei kādai nepatīkamai situācijai veikalā. Vakarpusē pie kases veidojās rinda. Viss tikai tāpēc, ka kāds sadzēries tēvainis pukojās, jo redz, naudiņa vēl vienai dziras pudelei sagatavota precīza, bet klāt taču vēl nāk depozīta centi, kuru makā vīrietim nebija. Tā nu viņš šūpodamies, verbāli bruka virsū pārdevējai, piedevām, ar siekalām nošļācot visu, kas bija pusmetra rādiusā. Pārdevēja turējās braši — vēlreiz un vēlreiz izskaidroja situāciju, aicināja izvēlēties ko lētāku un netraucēt pārējiem pircējiem. Kungs pār sevi nevaldīja, apbrīnoju pārdevējas spēju saglabāt paškontroli un mieru tik nepatīkamā situācijā. Saprotot, ka dzērušais klients nerimsies, viņa pieņēma lēmumu izsaukt apsargu. Tālu nebija jāmeklē, viņš turpat netālu bija, vēroja šo situāciju. Un tagad uzburiet ainu — masīvs, iereibis tēvainis, kuram pēc skata dūru vicināšana varētu būt ikdiena, un kalsns jaunietis, ar perfekti pielaizītu frizūru. Izskatījās, ka jaunais apsargs nesen sācis darbu — puisis kā tikko no skolas sola. Drebošām acīm un nepārliecinātu gaitu viņš piegāja pie vīrieša un aicināja viņu paiet malā, aprunāties. Varbūt šis bija tas gadījums, kad izskats ir maldinošs un pēc skata necilajā puisī snauž lauva, taču tobrīd bija sajūta, ka viņš, drebēdams, dodas pretī savām lielākajām bailēm. Pienāca mana kārta norēķināties, un es devos prom. Cik sapratu no pārdevēju sarunām, izsaukta policija, bet tikmēr maliņā turpinājās skaidrošanās starp apsargu un iereibušo tēvaini.

Kārtējo reizi ar apbrīnu domāju par pārdevēju un citu ikdienā nenovērtētu profesiju pārstāvjiem, kuriem šādi vai citādi gadījumi, nereti ir savdabīga ikdiena. Man ir sava mīļākā pārdevēja tuvējā piemājas veikalā — vienmēr smaidīga, aprunājas ar zināmajiem pircējiem. Reiz viņa mani pat izglāba, kad par izdevīgu cenu vēlējos iegādāties produktu, kuram derīguma termiņš beidzas nākamajā dienā, bet es to nebiju ievērojusi. Sīkums, bet patīkami! Kāda viņas kolēģe ir pretstats — vienmēr pie kases sēž ar neapmierinātu seju, ne labdien, nekā. Man pat rodas sajūta, ka ar savu klātbūtni es viņu apgrūtinu. Mums apkārt ir tik daudz mazo varoņdarbu — smaids otram, par spīti sagurumam, savaldība spriedzes situācijās, spēja rīkoties brīžos, kad pašiem bail. Tas ir augsts atbildības līmenis pret savu darbu, profesionalitāte, ko ne vienmēr līdzcilvēki novērtē. Kādam tas ir dabas dots, citam jāpieliek pūles. Paldies par to!