Man Eirovīzija ir beigusies

Varbūt kļūstu vecs, un dziesmu festivāls “Eirovīzija” jāizslēdz no sava interešu loka. Varbūt “Citiem zēniem”, kas uzvarēja Latvijas atlasē šim konkursam, nav ne vainas. Tikai mans dzirdes aparāts tādu troksni vairs nespēj izturēt un acis tik eksaltētās kustībās nespēj saskatīt ko patīkamu. Apzinos, ka laiks maina cilvēka gaumi, izpausmes veidu, bet nekad nespēšu pieņemt pārspīlēti “zaļo” un veģetārisma tēmu kā pasaules glābēju lozungu. Arī to “Citi zēni” izvazā savā dziesmā no pirmās līdz pēdējai notij. Skatoties atlases izrādi “Supernova”, tā vien šķita, ka liela daļa mākslinieku piedalīšanos tajā izmantoja kā vienu no retajām iespējām kovida laikā būt uz skatuves, atkal sajust skatītāju klātbūtni. Lai gan arī iepriekšējos gados vairāk par pusi dalībnieku piedalījās, tā teikt, lai radītu masu. Par Eirovīzijas dziesmām bieži izsakās nievājoši, dziesmu klausīšanās reizēm ir pat kā sliktas gaumes izpausme. Es šo pasākumu līdz šim neesmu smādējis. Zināmā mērā dziesmu konkurss parāda tā brīža kopējo Eiropas noskaņojumu. Vai šogad maijā, kad Itālijā notiks vērienīgais pasākums, veģetārisms un “zaļā” domāšana būs vecās Eiropas aktualitāte? Baidos, ka nē, lai gan gribas teikt — labi, ka tā. Līdzīgi kā pirms dažiem gadiem, pašlaik atkal briest konflikts pie Ukrainas austrumu robežas ar Krieviju. Ja uzbrukuma draudi realizēsies konkrētā karadarbībā, nez vai Eiropai svarīgākas būs veģetāriešu problēmas. Pagājušajā gadā uzvarēja roķīga un dusmu pilna dziesma “Shut Up And Be Quiet” jeb “Aizveries un stāvi klusu” — pilnīgs pretstats pārspīlētājiem “Citiem zēniem”. Viņu uz skatuves iznestā tēma ir nedaudz par senilu, vecu, no skatuves noceltu. Kā vienmēr esam nedaudz — pāris gadus — astē Eiropai. Vai Latvijai par katru cenu vajadzētu piespiest sevi piedalīties konkursā, no kura visbiežāk mūs izsvilpj jau pirmajā balsojumā? Mērogā skatoties, Latvija Eirovīzijā ir kā Markus Riva “Supernovā”. Viņš astoņus gadus pēc kārtas piedalās nacionālajā atlasē, bet nekad nav ticis uz lielo konkursu. Pārliecinoši zaudētāji jebkurā dzīves situācijā sev kā mierinājumu piedēvē saukli — galvenais ir piedalīties. Manuprāt, mūsu mentalitāte pārāk spēcīgi atšķiras no vecās Eiropas cilvēku, līdz ar to mēs nekad nevaram būt uz viena viļņa ar viņiem. Es to vienmēr esmu uztvēris kā pozitīvu faktu.