Iveta Skaba
Apmēram trīs kilometru attālumā no Odzienas Jaunbebru virzienā, pie “Zariņu” mājām Vietalvas pagastā, ātrumu līdz 20 km/h liek samazināt nevis Ceļu satiksmes noteikumos paredzētā ceļa zīme, bet gan pavisam neparasta. Savukārt ceļa otrā pusē redzamas rindā satupušas pūces.
Šo māju ar interesanto apkārtni biju ievērojusi agrāk. Pirmo reizi mani atturēja divi lieli suņi, kuri tūdaļ pieskrēja pie mašīnas. Otro reizi nobiedēja stiprais lietus. Bet trīs lietas — labas lietas, un izdevās.
Šoreiz atkal mani sagaidīja abi četrkājainie mājas sargi, un klāt bija arī saimnieki Monika un Dmitrijs. Viņi pastāstīja, ka “Zariņos” dzīvo jau gadus piecus, iepriekšējā dzīvesvieta bija Pļaviņās. Kā sacīja Dmitrijs, te ir ļoti labi. Vienīgais trūkums, ka mājas ir ceļa malā, kas vasarā rada lielus putekļus. “Kad atbrauc mazbērni, negribas, lai viņi tos elpotu,” teic Dmitrijs.
Tādēļ ceļa malā nolikts putnubiedēklis, kas lūdz, nevis liek, samazināt ātrumu. Otrs šāds lūgums novietots pie saimniecības ēkas, kas agrākajos laikos bijusi smēde. Domāju, ka tas iedarbojas uz autovadītājiem, jo uzmanība tiek pievērsta gan mājas izkārtnei, gan saimniecības ēkai un pūcēm, kas satupušas mājas pagalmā.
Galvenā loma mājas apkārtnē atvēlēta pūcēm. Monika teic, ka viņai ļoti patīk šie putni — laikam jau tāpēc, ka gudrības simbols. Pirmo dekoru uzdāvināja meita dzimšanas dienā. Ar to Monikai bija “āķis lūpā”, un viņa sāka domāt, kā pašai tādas izgatavot. Ņēma visu, kas pie rokas — olu kastes, pieclitru ūdens pudeles, lupatas. Izveidoja pūces atveidu, pārklāja ar cementa masu un ar karoti gan pielīdzināja, gan iezīmēja spalvas, spārnus, acis. Saimniece teic, ka vēl tikai mācās, tādēļ darbi nav tik perfekti, kā gribētos.
Monika pastāsta, ka no cepurēm sākusi gatavot puķupodus. No cepurēm? Jā, no parastām adītām bērnu cepurēm. Tās iemērc cementa masā un, kad tās sacietējušas, nokrāso. “Spainis, lupata, cements un krāsa,” teic Monika, kad pētu kādu citu puķupodu. Vēl kādam puķupodam par pamatu ņemts ļoti blīvs audums, kam izveidota attiecīga forma, tas viss nofiksēts ar auklu, un visbeidzot talkā ņemts cements, vēl viens puķupods tapis no iecementētām šallēm.
Ieceres un iesākti darbi arī ir, galvenais — lai laika būtu vairāk un lai maiss cementa vienmēr būtu rezervē. Cements ir vienīgais materiāls, kas tiek pirkts, jo izmantots tiek viss, kas vairs nav derīgs. “Lieku līdzekļu mums nav, tāpēc izlīdzamies ar to, kas ir,” saka Monika. Arī vecais plīts katls pārtapa puķupodā — tam apkārt apvija virvi, kuru nokrāsoja ar zeltītu krāsu. Savukārt Dmitrijs veido dobes no akmeņiem un koka dekorus, kādus Monika “pasūta”. Viņa smej, ka dzīvesbiedram ierāda mākslu.
No koka ripām veidotas pūces satupušas pie sētas gar ceļmalu. Ar tām vienā kompānijā ir arī rūpnieciski ražotās, un laikam jau visas kopā “sadzīvo” labi. Gan pūces, gan mājas nosaukuma izkārtne, gan pie saimniecības ēkas novietotās lietas liek apstāties un nofotografēties garāmbraucējiem, kas pa šo ceļu dodas uz mini zoo. Saimniece teic, ka viņas sapnis ir aiz mājas izveidot magoņu lauku, lai braucējiem būtu prieks. Šogad sētās sēklas sausuma dēļ nesadīga, bet gan jau izdosies. Ja citiem par to prieks, tad pašiem divkāršs prieks, atvadoties teic Monika un Dmitrijs.
Reklāma