Maģijas meklējumos gada īsākajā naktī

Katrā vecumposmā ir sava ideālā Līgosvētku svinēšana. Bērnībā biju sajūsmā par iespēju palikt nomodā visu nakti. Parasti ar ģimeni devāmies uz draugu mājām — ugunskurs, gaļas cepšana, rotaļāšanās ar vienaudžiem. Blakus bija estrāde, tādēļ neizpalika arī balles apmeklējums. Saullēktu gan neatminos bieži sagaidām — miegs šo cīņu visbiežāk uzvarēja. Pusaudzes gados cieņā bija atpūta ar draugiem, lielāku pasākumu apmeklēšana. Pēc dēla dzimšanas sailgojos pēc piemājas svētkiem, bet šogad jūtu jaunu vēlmi — izjust vasaras saulgriežu maģisko pusi. Šogad tas būs 21. jūnijā pulksten 5.42. Kā reiz apmeklēšu grupas “Tautumeitas” koncertu Aizkrauklē un esmu cerību pilna sagaidīt pirmos gaismas starus ar jaunu, vēl nebijušu sajūtu.

Līgosvētku svinēšanas tradīcijas ir daudzpusīgas. Vieni svētkos meklē dziļāku nozīmi vasaras saulgriežiem, cenšoties izprast un atdzīvināt senču tradīcijas, citi rada paši savus rituālus, svinot gada garāko dienu un īsāko nakti, bet vēl citiem tās ir brīvdienas, ko jautri pavadīt kopā ar draugiem.

Jāsecina, ka līdz šim uz Līgosvētkiem raudzījos virspusēji — jautra laika pavadīšana ar noteiktām paražām un ēdieniem galdā. Beidzot jūtos gana nobriedusi, lai “raktu dziļāk” un meklētu svētku patieso burvību. Vai atradīšu — zināšu teikt pēc dažām dienām, bet šogad kā nevienu citu reizi gribas ko jēgpilnāku. Kaut kas iekšēji saka, ka šie svētki šogad manī atstās pavisam citu pēdu. Ne vairs vienkārši “būt klāt”, bet “būt iekšā”. Un varbūt tieši šādi Līgo svētki sāk iegūt savu īsto jēgu — nevis atkārtot to, ko darījuši citi, bet atrast, kas tajā visā rezonē ar mani pašu. Jo vislielākā maģija taču sākas tad, kad mēs dodamies svētkos ne tikai ārpusē, bet arī sevī.

Neplānoju atteikties arī no laikmetīgajiem priekiem. Līgo dienā būšu kopā ar ģimeni, pīšu vainagu, ēdīšu sieru, vēršos dzīvā ugunī. Mani priecē, ka dēls šos svētkus gaida tāpat kā es bērnībā — viņam tie šķiet skaisti pēc savas vērtību skalas: ilgās palikšanas nomodā, dažādu gardumu un kopīgu spēļu baudīšanas. Svarīgi izbaudīt mirkli, esot harmonijā ar sevi un savām vēlmēm. Svinot kopā, mēs katrs dzīvojam savu pieredzi, tomēr, tāpat kā ugunskura liesmas satiekas un saplūst, arī mūsu sajūtas saplūst vienā svētku izjūtā.

Varbūt šie Līgosvētki būs sākums jaunai tradīcijai nevis pēc formas, bet pēc satura? Tradīcijai, kurā apzināti pieņemu katru šo notikumu nevis kā pienākumu vai atkārtojumu, bet kā iespēju piedzīvot dzīves ritējumu — gaismas uzvaru pār tumsu, cikla turpinājumu un sevis pārtapšanu līdz ar dabu. Un, ja nu arī šoreiz neatradīšu visas atbildes, tas būs tikai solis tuvāk tām. Jo katrs Līgo nāk ar jaunu nozīmi, un varbūt tā ir pati skaistākā šī svētku noslēpuma daļa.