Kur es būtu, ja nebūtu dejas? Tatjana Žaka: deja ir formula, kurā var izpausties, izjust, eksperimentēt

Vidējās paaudzes deju kolektīva “Pēda” jubilejas koncertā tā vadītāja Una Stakle sacīja: “Mana labā roka, manas abas kājas “Pēdā” ir repetitore Tatjana Žaka.” Viņa sāka dejot agrā bērnībā, bet tagad to māca citiem. Ar Tatjanu sarunājamies par deju, kas no aizraušanās pāraugusi profesijā.

Sāk no mazotnes

— Par dziedātājiem teic, ka agrāk sāka dziedāt, nekā runāt. Par dejotājiem varētu teikt, ka vispirms sāka dejot, tad staigāt.

— Ar mani bija otrādi. (Smejas.) Man attīstība bija kā normālam cilvēkam — vispirms es sāku staigāt, tad dejot.

Cik es sevi apzināti atceros, dejoju no bērna kājas. Bērnudārzā “Zīlīte” mana pirmā deju skolotāja bija Una Stakle. Pēc tam dejoju Aizkraukles pilsētas sākumskolā pie Gitas Skudras. Pie viņas es mācījos latviešu tautas dejas, 2010. gadā pirmo reizi aizbraucu uz dziesmu un deju svētkiem. Tie bija mani pirmie deju svētki. Biju prom no ģimenes, tālu Rīgā. Tā bija mana pirmā pieredze. Vēlāk māsa mani pasauca uz “Zeļļiem”, un es atkal atgriezos pie Unas. 2017. gadā es sāku dejot “Pēdā” Aizkraukles pagastā.