Kopā ar dēlu bauda ziemas peldes un apmeklē boksa nodarbības

Ir vajadzīga drosme, lai atzītu, ka dzīvē nepieciešamas pārmaiņas, un liels gribasspēks, lai tās ieviestu. Aizkraukliete Lāsma Zundmane ir sevis meklējumos, un, lai gan vēl tāls ceļš ejams, pirmie soļi jau sperti. Jubilāre izmēģina jaunas lietas un pārvar ierasto komforta zonu. Šosvētdien Lāsma atzīmēs 33. dzimšanas dienu, atliek vien novēlēt, lai visi sapņi un ieceres, iesoļojot jaunajā dzīves gadā, piepildās!
Lāsma nāk no Zalves pagasta Sproģiem. Bērnība pagāja kopā ar vecāko māsu un brāli, pastarītes lomu jubilāre zaudēja, kad piedzima par viņu 15 gadus jaunākā māsa. Kavējoties atmiņās par bērnu dienām, Lāsma atceras kartupeļu talkas, govis un omi, pie kuras mazbērni bieži dzīvojās. Jubilāre atzīst, ka ne ar lielu prieku visi darbiņi darīti, taču lauku dzīve ieaudzināja darba tikumu un iemācīja, cik svarīgi ir palīdzēt. Būdama maza meitene, Lāsma mina uz papēžiem par viņu četrus gadus vecākajai māsai Zandai. “Skraidīju viņai pakaļ! Piekāpos māsai, lai tikai viņa ar mani spēlētos. Skolā biju “pelēkā pele” — klusa, mierīga, pat neredzama. Neizcēlos un nevienam nesagādāju galvassāpes,” atminas jubilāre. Pēc Sproģu pamatskolas beigšanas Lāsma devās mācīties uz Vecbebru tehnikumu, kur mācījās par ēdināšanas servisa pakalpojumu speciālisti. Mācoties meitene saprata, ka šī joma nav viņas aicinājums, taču mācības pabeidza. Lāsma stāsta, ka izvēli par labu mācībām Vecbebros noteica vairāki aspekti, viens no tiem — tā bija iespēja palikt tuvāk mājām. Kādu laiku aizkraukliete arī strādāja ēdināšanas nozarē kā pavāre. Tagad pie plīts stāv tikai mājās, audzinot bērnus, darba gaitas uz kādu laiku tika noliktas malā.