Ginta Grincēviča
Pie vēstures liecību pazinēja un kolekcionāra Konradija Degro ir grūti paviesoties īsu brīdi. Neretieša senlietu privātkolekcijas rūpīga apskatīšana aizņems daudz laika.
Vēsturisku priekšmetu vērtību Konradijs novērtē kopš bērnības. Nesen, kārtojot veco darbarīku ekspozīciju, viņš atrada īpašu piespraudi. Tā atgādināja par 1964. gadu, kad abi kopā ar māsu mājās veidoja muzeju, tas gan pastāvēja tikai vienu vasaru, taču bija sākums vaļaspriekam, kas ilgst visu mūžu.
Skolas laikā Konradijam bija naudas, pastmarku un nozīmīšu kolekcijas. Kad Neretā sāka pieņemt metāllūžņus, viņš redzēja, ka tiek atvests daudz interesantu senlietu. Par “skaistām acīm” neko neatdeva, vajadzēja pirkt. Tādējādi no pārkausēšanas viņam izdevies izglābt daudz interesantu eksponātu, kas tagad stāsta par senāko laiku sadzīvi un cilvēkiem. Gadu gaitā neretietis ticis pie ievērības cienīgas kolekcijas, vieglāk uzskaitīt to, kā nav, nekā nosaukt visu apskatei pieejamo. Ir priekšmeti, kurus Konradijs var iemainīt, lai iegūtu vietā ko citu, taču vienīgais eksponāts, no kura nekad nešķirsies, ir virsnieka parādes zobens, kas savulaik kalpojis Rēzeknes policijas priekšniekam. Par šo eksponātu Konradijam daudz kas solīts, taču veltīgi — zobens paliek pie neretieša.
“Vēsture mani saista kopš skolas laikiem. Piemēram, filatēlisti koncentrējas uz vienu konkrētu priekšmetu kolekcionēšanu. Manai interesei nav robežu — saistošs ir viss vēsturiskais. Piedevām, neesmu suns uz siena kaudzes — ja kādam kaut kas interesē, lūdzu — nāc un skaties!” stāsta Konradijs. Interesentiem viesojoties pie neretieša, bez prasīšanas tiks nodrošināts aizraujošs stāstījums. Konradijs smej, ka, tiekot pie runāšanas, nav apturams. Un tik tiešām, lai kuru priekšmetu kolekcijā izceltu, viņš zinās par to pastāstīt. “Cenšos par katru priekšmetu izzināt visu iespējamo, kam to izmantoja, ko ar to darīja, kāds bija tā mūžs. Liels paldies jāsaka sievai, viņa neiebilst kolekcionēšanai. Cilvēki ir dažādi, vieniem vēstures liecības interesē, citiem ne visai. Vasarā pie manis viesojās skolēni no Mazzalves. Vienā telpā ir eksponāti, kas liecina par kara laikiem. Tur ir grāmata par ieročiem, bariņš zēnu to ievēroja un nekas cits viņiem vairs neinteresēja. Lai tik pēta! Visbiežāk gan pār slieksni kāpj un eksponātus apskatīt nāk cilvēki gados un skolu klases. No Bauskas senlietu kolekciju apskatīt braukušas pat trīs skolēnu grupas. Tālākais ceļinieks, kas kolekciju ir braucis skatīties, ir kundze no Amerikas, kā arī viesi no Somijas,” stāsta Konradijs. Kungs ir apveltīts ar plašām zināšanām un humora izjūtu, kas padara viņu par teicamu stāstnieku. Kā viņš saka, bez laba stāstījuma priekšmets ir tukša vieta. Konradijam patīk arī vilkt uz zoba. “Man pie mājas bija mežs, vajadzēja dastot — uzmērīt kokus. Dastotājs prasa, kāpēc caur mežu ved taciņa. Godīgi sakot, es pa to govis vedu ganībās, bet viņam atbildēju, ka šo taciņu ieminuši Lietuvas kontrabandisti. Kad Pirmā pasaules kara laikā būvēja dzelzceļu, ņēma granti, radot lielas bedres. Teicu, ka tajās tika slēpta kontrabanda. Dastotājs interesējās par apaļo kalnu aiz meža, teicu, ka tur it kā esot apglabāts franču ģenerālis, kura kapavietu aizbēra ar cepurēm. Dastotājs gluži kā bērns noticēja. Pateicu, ka āzēju viņu. Labs stāstnieks var vilku no meža izmelot,” smej Konradijs.
Savulaik daļa eksponātu bija izvietoti mājā. Tagad tur tiek ienesti tikai tie priekšmeti, kuriem ziemas sals varētu nodarīt kaitējumu. Eksponāti izkārtoti vairākās saimniecības ēkās, klētī un atjaunotajā vecajā kūtī, un tās otrajā stāvā. Vienā no saimniecības ēkām izkārtota bagātīga senlietu privātkolekcija, kur ir gan izglītības vēstures liecības, gan ļoti interesanti mājsaimniecības priekšmeti, kas raksturo saimniecības attīstību vēstures gaitā. Vieniem tā ir iespēja pakavēties atmiņās par agrākiem laikiem, citiem — iepazīt vēsturi no jauna skatpunkta.
Projekts “Sēlijas kopienu stāsti” tiek īstenots ar Valsts kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas “Latviešu vēsturisko zemju attīstības programma” projektu konkursa “Sēlijas kultūras programma” finansiālu atbalstu.
Reklāma