Komforts vajadzīgs ne tikai ārzemniekiem

Kopš viesošanās Ādažu militārajā bāzē marta beigās mainījās mans redzējums par to, kas ir sabiedroto spēki Latvijā. Ar to es noteikti negribu noliegt šo karavīru būtisko nozīmi Latvijas drošības uzturēšanai. Drīzāk — atzīt, ka naivs bija mans priekšstats, iedomas, ka bruņotos spēkus veido skarbi veči, kuriem ikdienas ērtības ir mazsvarīgas. Varbūt tā tas ir Latvijā dzīvojošajiem un Ādažu bāzē strādājošajiem, bet ne itāļiem, spāņiem, kanādiešiem un pārējo valstu pārstāvjiem.

Ādažu bāzē viņu ērtībām ir sagādāts viss — pats labākais. Lai laiks, ko viņi pavada Latvijā, būtu ar maksimālu komfortu. Lai viņi principā nejustu lielu atšķirību starp dzīvi savās mājās un šeit, Latvijā. Tāpēc te pieejami visaugstākās kvalitātes trenažieri, sporta zāles ar profesionālu aprīkojumu, īpaši uzturēti ēdināšanas bloki un rekreācijas zonas. Itāļiem ir pašiem sava, īsta picas krāsns brīvā dabā. Kāda citas valsts vienība pasūtījusi īpašu kafiju, kāda nav pieejama Latvijā. Bāzes pārstāve, kas mūs, žurnālistus, veda ekskursijā, bieži atkārtoja:

“Tas mums ir labākais Latvijā”, bet par dažām lietām — “pārāks pat lielākā mērogā”.

Vai viņi piekristu vadīt savas dienas zemākas kvalitātes apstākļos? Baidos, ka nē. Šo manu sajūtu apstiprina iepriekš izskanējusī ziņa, ka Sēlijas poligonā sabiedroto valstu karavīri tomēr pastāvīgi neuzturēsies. Pretēji agrāk teiktajam, ka šeit, Aizkraukles pievārtē, varētu izveidoties “otrie Ādaži”. Lielā mērā, ja ne pats būtiskākais iemesls, ir tieši komforta līmenis, kuru mēs šeit vienkārši nevaram nodrošināt. Meža vidū neuzcels jaunu sporta kompleksu ar Kanādas kļavas parketu. Tuvumā nav bāru, izklaides iespēju, augsta līmeņa sporta laukumu — nekā, kas veido viņu ikdienas labklājību. Un tad es domāju: vai mūsu drošība patiešām balstās uz vērtībām, NATO 5. pantu, vai uz komfortu? Ja otrs pazūd, vai pazūd arī pirmais? Zinot, kādos apstākļos Latvijā strādā ugunsdzēsēji, policisti, šķiet negodīgi, ka savējiem nespējam dot patiesībā vienkārši cilvēcīgus ikdienas darba apstākļus. Pašlaik tikai plānā ir Aizkrauklē būvēt jaunu ēku, kurā mājas būs arī ugunsdzēsējiem glābējiem. Bet kāpēc tā ir? Kāpēc mēs tik daudz spējam, kad runa ir par citu — sabiedroto — vajadzībām, bet esam tik lēni, kad jānodrošina pašu cilvēku cieņpilni darba un dzīves apstākļi? Tā nav greizsirdība. Tā nav aizvainota provincialitāte. Tā ir vēlme redzēt līdzsvaru. Mēs nevaram būt tikai valsts ar militāru viesmīlību, kur viss tiek izdarīts, lai iebraukušie justos labi. Mums pašiem ir jābūt sabiedrotajiem saviem cilvēkiem — skolotājiem, glābējiem, ārstiem. Jo tikai tā šī valsts būs patiesi stipra. Nevis tikai militāri, bet arī iekšēji. Priecājos, ka Ādažu bāze ir moderna un profesionāla. Drošība sākas ne tikai ar tankiem. Tā sākas ar pārliecību, ka valsts ir kopā ar tevi — arī mazpilsētā, parastā ugunsdzēsēju depo.