Komforts laupa spēju pielāgoties

Jau iedomājos nākotnes varoņteikas, ko mūsdienu paaudze vecumdienās stāstīs saviem mazbērniem. Stāstus, kā caur sniega vētru ar lāstekām zem deguna senču senči kilometriem tālu brida uz skolu, aizvietos emocionāli pārdzīvojumi par netīru ietvi un kupenu pie automašīnas, kas traucēja atvērt durvis. Katram sava traģēdija tuvāka.Šogad pirmo reizi vēsturē galvaspilsētā izsludināja sarkano brīdinājumu par ekstremāli stipru snigšanu. Zemāka līmeņa brīdinājumi bija spēkā citviet Latvijā, tostarp Aizkraukles pusē. Jā, pārvietošanās bija apgrūtināta, bet tā taču ir ziema!

Sociālajos tīklos neiztika bez ekspertiem — vieni sevi uzskata par lietpratējiem apsaimniekošanas jautājumos, citi kavējas atmiņās un tic, ka sētnieces ar sniega kalniem tiktu labāk galā nekā tehnika. Lai nu kā, vienaldzīgo nav. Sava vieta ir arī kritikai, ja tā ir pamatota. Iezīmējās arī pozitīva tendence — cilvēki izteica vēlmi un nepieciešamību pukstēšanas vietā ņemt rokā sniega lāpstu un izkustēties! Nezinu, vai kāds dzīvē to arī izdarīja, bet doma vien liek ticēt labajam. Tieši tā ir pilsētas lielākā problēma — cilvēki neko par savu atbildību neuzskata. Stāvlaukumu uzturēšana ir uzņēmuma pienākums, kāpņu telpas uzkopšanai tiek algots cilvēks, pat atkritumus var izmest pie konteinera, nevis tajā iekšā, jo kāds jau to visu savāks! Tāda riktīga patērētāja domāšana. Mēs esam pieraduši pie komforta, par ko arī, protams, maksājam, bet tas ir laupījis spēju pielāgoties apstākļiem. Cilvēku ideoloģija mātes dabas priekšā nobāl. 

Es nespēju beigt sajūsmināties par ziemīgo pasakas valstību, kas ir visapkārt. Atmiņā palicis kāds traumatisks Vecā gada vakars, kad sniega nebija nemaz. Svētku salūts tika sagaidīts uz dzeltenīgas zāles, līdzās dubļu peļķēm. Gatavojot materiālu par ziemas dienesta darbu Aizkrauklē, man bija iespēja dažas stundas sekot līdzi pilsētas apsaimniekotāja darbu procesam. Cepuri nost darbinieku priekšā! Ticu, ja personīgi būtu iespēja iepazīties ar šī darba “virtuvi” arī citiem, tad viedoklis par padarīto vai neizdarīto mainītos. Izskanēja arī nepieciešamība papildināt resursus — piepirkt tehniku, algot papildu darbiniekus. Intensīva snigšana ir pagaidu problēma, kas pati no sevis izkusīs. Bet, palielinot resursus, izmaksas palielināsies ilgtermiņā. Un tas nebūs kāda sveša maciņš, bet robs budžetā, ko ar nodokļu maksājumiem veidojam mēs paši. 

Cienīsim viens otra darbu, dabas varenību un centīsimies saskatīt gaišo! Bērnu smiekli uz kalniņa ir skaļāki un lipīgāki par neapmierināto burkšķēšanu. Varam slēpot, snovot, velties un brist pa kupenām — ziema ir atnākusi visā savā varenībā.