www. staburags.lv
Autors: Mārīte Dzene
Ferdinanda dēls Ādolfs “Božas” pārdeva, tāpēc divas vecas sievietes Johanna Knoka un Anna Auzāne nevarēja tur vairs palikt, un abi brāļi ņēma viņas pie sevis. Johanna pārcēlās pie vecākā dēla Ādolfa Bauskā, Anna — pie Jāņa Aizkrauklē.
“Atvadīšanās no “Božām” līdzinājās ainām, kādas var redzēt lugas “Cīrulīši” izrādē. Cik mans vīrs centās atbrīvoties no nevajadzīgām lietām, tās aiznesot, tik māte no rīta tās bija savākusi un atnesusi atpakaļ,” atceras Astrīda.
Jānis Knoks — Daugavas HES kaskādes vadītājs
A. Knoka ir pierakstījusi vīra atmiņas. Jānis Knoks stāstījumu par savu dzīvi un darbu nodevis Aizkraukles pilsētas bibliotēkai un Aizkraukles vēstures un mākslas “Kalna Ziedu” muzejam. Tās liecina par vīru, kas godam nes tēva un vectēva, izcilu meistaru, uzvārdu.
“1949. gadā pabeidzu Galgauskas septiņgadīgo skolu un sāku mācīties Rīgas celtniecības tehnikuma ceļu un tiltu būvniecības nodaļā. Izvēlējos šo specialitāti, jo pēckara gados pats biju vērojis apkārtnē sagrauto tiltu atjaunošanu un tajā arī piedalījos,” atmiņās raksta Jānis.
Pēc tehnikuma beigšanas četrus puišus saskaņā ar Valsts plāna ierosinājumu nosūtīja mācīties uz Maskavu studēt Inženieru celtniecības institūtā. J. Knoks bez iestāju pārbaudījumiem tika uzņemts Hidrotehniskajā fakultātē. Kad institūts bija pabeigts ar sarkano diplomu, nostādnes valstī hidroelektrostaciju būvniecībā bija mainījušās.
“Atgriežoties Latvijā, darbs bija jāmeklē pašam. To atradu “Latvenergo” projektu — konstruktoru birojā. Sakarā ar Pļaviņu HES celtniecību 1965. gadā “Latvenergo” izveidoja Hidrotehnisko dienestu, kuru vadīju līdz pāriešanai darbā par hidrotehniskā ceha priekšnieku Pļaviņu HES, vēlāk — par Daugavas hidroelektrostacijas kaskādes hidroceha priekšnieku. No 1986. gada nācās uzņemties arī Daugavas HES kaskādes vadību, un tā līdz aiziešanai pensijā,” atcerējās J. Knoks, kuram piešķirts Aizkraukles Goda pilsoņa nosaukums.
Kamēr bērni bija mazi, Astrīda nestrādāja. “Iztikām ar manu algu. Kad beidzot 1965. gadā tikām pie trīsistabu dzīvokļa Rīgā, jau pēc gada nācās pārcelties uz Aizkraukli (toreiz Stučku), jo mani aicināja strādāt Pļaviņu HES. Arī Astrīda, kura dzimusi Klintaines pagastā, labprāt devās uz dzimto pusi. Viņa kļuva kaskādes ekonomiste,” raksta Jānis.
Viņš atzinis, ka liels izaicinājums bija gatavošanās pretrunīgi un neviennozīmīgi vērtētās Daugavpils HES celtniecībai. Viss bija sagatavots būvdarbu izvēršanai, bet Dainis Īvāns un Arturs Snips ar savām publikācijām “izraka lielāku bedri” un “apraka” Daugavpils HES.
Aizkrauklē Knoku ģimene kopā ar darbabiedru un draugu ģimenēm iegādājās laivu, ar kuru brīvdienās mēroja lielus attālumus augšup pa Daugavu.
“Labajā krastā augšpus Staburagam un Vīgantei netālu no Avotiņu kalna dziļi zem ūdens bija palikusi Astrīdas vectēva māju vieta. Tādēļ sāpe par zaudēto Staburagu bija vēl dziļāka un iekšējās pretrunas smagākas. Mierināja doma, ka tas nav bezjēdzīgs postījums, bet upuris tehnikas neapturami straujajai attīstībai, ko nespējam un negribam atzīt,” skaidrojis J. Knoks, kuram šī gada 4. augustā būtu palikuši 90 gadi.
Knoku ģimene auga — 1960. gada oktobrī piedzima meita Ginta, 1963. gada decembrī — dēls Māris. Turklāt vecumdienās pie viņiem pārcēlās Astrīdas vecāki, vecmāmiņa un Jāņa audžumamma, kā dēvēja Annu Auzāni.
“Darba un pienākumu bija daudz, arī problēmu. Ir bijuši brīži, kad esam sadevušies rokās ar ciešu apņemšanos — visam tiksim pāri. Nopietnu strīdu mums nekad nav bijis,” atmiņās raksta Jānis.
Astrīda piebilst, ka vienmēr centušies darboties kopā ar bērniem un mazbērniem. Diemžēl Ferdinands un Johanna vairs neredzēja kuplo bērnu saimi — četrus mazbērnus un 11 mazmazbērnus. Viņu vidū ir gan inženieri, gan juristi, gan mediķis, un katram ir kāda aizraušanās — zīmēšana, dejošana, valodu prasmes, galdnieka darbi, rokdarbi, fotografēšana…
Zudis dzimtas atzars Krievijā
Ferdinanda Knoka tēvs Aleksandrs apprecēja aptiekāra meitu Matildi Treiju. Viņiem bija pieci bērni. Sākumā dzīvojuši netālu no Lizuma muižas, kuras interjeru veidoja A. Knoks. bet vēlāk nopirka “Božu” zemi, kur 1906. gadā uzcelta māja Pēterburgas vasarnīcu stilā. Iestādīja arī lielu ābeļdārzu.
Pirmais pasaules karš māju maz skāris. Pēc tēva Aleksandra un brāļa Rūdolfa aiziešanas aizsaulē 1919. gadā “Božās” sāka saimniekot Ferdinands. Pēc 10 gadiem viņš ieveda Knoka pilī saimnieci — Straupes dzirnavu īpašnieka meitu Johannu, kas bija 27 gadus jaunāka par vīru. Pēc gada piedzima dvīņi — Ādolfs un Pēteris. Diemžēl Pēteris nodzīvoja tikai gadu. 1934. gadā piedzima Jānis. Kad Latvija atguva neatkarību, Ādolfs strādāja Ķekavas putnu fabrikā par juristu.
Johanna augusi sešu bērnu ģimenē. Viņas brāļi un māsas bija ieguvuši labu izglītību, bet Otrais pasaules karš viņus izmētāja pa pasauli, Latvijā palika vien daži. Māsa Elza ģimnāzistes gados bijusi Nacionālajā teātrī, kad tika proklamēta Latvijas Republika. Mirusi lielā vecumā Venecuēlā, bet viņas bērni Ileāna Bolšaite un Pēteris Bolšaitis atgriezās Latvijā.
Skaista tradīcija bijusi Jāņa mātes Johannas (dzimušas Grīnbergas) dzimtas salidojumi Raiskumā vai Straupē. Starp radiem ciešāka saikne izveidojās, kad māsīcu un brālēnu bērni bija izauguši un bija vairāk iespēju atbraukt un dažiem no emigrācijas arī pārcelties uz dzīvi Latvijā. Viens no radiniekiem bija izveidojis dzimtas koku, kurā dati jau no 17. gadsimta. Tagad tas ir papildināts ar jaunākajiem datiem.
Ferdinanda vecākais brālis Rūdolfs bijis talantīgs un daudzpusīgs: literāts, dzejnieks, grāmatu iespiedējs, tirgotājs un grāmatvedis, pirmās latviešu valodas stenogrāfijas sistēmas radītājs, Pēterburgas Latviešu biedrības mākslinieciskās komitejas loceklis un teātra vadītājs. Bijis vadošais finansists milzīgajā Putilova rūpnīcā Sanktpēterburgā. Neveiksmīgi izmēģinājis spēkus dramaturģijā, iestudēdams Latviešu labdarības biedrības teātrī savu lugu “Alūksnes skaistules”, par ko saņēma Rūdolfa Blaumaņa iznīcinošu kritiku.
R. Knoka dēls Herberts bija foto un kino inženieris — radiotehniķis, Ņevskajas Dubrovkas celulozes kombināta radiocentra vadītājs. Uzņēmis dokumentālo filmu “Murmanskaja žeļeznaja doroga”. Ar sievu Tamāru abiem bija meita Irina Budanova un dēls.
“Tēvs bija latvietis, bet kopš bērnības runāja arī vācu valodā, tāpēc kombināta vadība viņu izmantoja kā tulku sadarbībai ar vācu uzņēmumiem. Tas kļuva par iemeslu apsūdzībai spiegošanā. Mana māte Tamāra Knoka pēc tēva aresta, kurai sekoja nošaušana, tika atlaista no darba bibliotēkā. Kad 1941. gadā vācieši sāka intensīvi bombardēt ciemu, cieta arī mūsu māja un iebēgām mežā. No turienes tikām evakuēti uz Ļeņingradu. Tur pārdzīvojām blokādi, kurā mira seši mūsu radinieki, arī mana tēva māte,” atmiņās raksta I. Budanova.
Herberta meita Irina vēl sazinās ar A. Knoku. “Kad Sanktpēterburgā bija Muzeju dienas, tad televīzijā bijusi ziņa, ka tiek demonstrēta dokumentālā filma par Murmanskas dzelzceļu, kuru uzņēmis operators Herberts Knoks. Filma uzņemta pirms 100 gadiem,” Irinas teikto atstāsta Astrīda.
Viņa secina, ka diemžēl šis Knoku dzimtas atzars izsīkst, jo meita tālāk nenes Knoku vārdu.
Reklāma