Joprojām sapnis par puķu veikaliņu

Antas Teivānes vārds daudziem saistās ar Aizkraukles pilsētas kultūras dzīvi. Ilgu laiku viņa bija kultūras nama direktore. Daudzi teātrmīļi viņu atceras no lomām režisora Jura Kalvišķa veidotajās izrādēs. Antas balsi, dzirkstošo smaidu nevar nepamanīt. Arī sarunas laikā viņa smaida un saka, ka šonedēļ, dzimšanas dienas tuvumā, jūtoties kā zvaigzne. Starojot.
Kopš janvāra Anta ir Aizkraukles novada Kultūras pārvaldes vadītāja. Amats liels un atbildīgs, bet šī saruna ar viņu sapņaini viegla.
Dzimusi Stučkas slimnīcā, bet bērnība paskrēja Jaunjelgavā, Jelgavas ielā. Senā Latvijas laikā celtā ēkā, sauktā par Straumes māju, saimnieka vārdā, kurš, sākoties denacionalizācijai, pārņēma to savā īpašumā. Divstāvu ēka ar podiņu krāsnīm, ozolkoka kāpņu lenteriem metāla kalumos, veikaliņiem pirmajā stāvā un komunālajiem dzīvokļiem otrajā. Smags pretstats Stučkas daudzdzīvokļu mājām. Uz vienu tādu Antas ģimene pārcēlās, kad slēdza Jaunjelgavas slimnīcu. Antas mamma Melita Strazdiņa toreiz strādāja par medicīnas māsu. “Sākumā naktī pat raudāju, domāju, kur esmu nokļuvusi,” atceras jubilāre. “Jaunjelgavas daba, Daugava, mazpilsētas šarms — tas viss mani ļoti ietekmējis. Lai gan man piedēvē dažādas bērnībā sastrādātas blēņas, es neko tādu neatceros. Mamma man bija stingra. Atceros gadījumu vecmammas mājās Secē. Ziema, mamma vēl darbā. Uzvilku viņas augstpapēžu zābakus un kā liela dāma pa sniegu aizbridu līdz pastkastītei. Zābaki bija skaisti, smalki, ādas, ar platformu, kādi jau toreiz bija modē. Kad atbrauca mamma, redzēja pēdas sniegā, saprata, ka tā biju es. Liedzos, teicu, ka to nedarīju.” Vecmammas vairs nav, Seces mājā tagad dzīvo Antas mamma, un tā ir vieta, kur ģimene dodas brīvdienās, pavada vasaras.