www. staburags.lv
Jaundomes muiža ir Rāznas nacionālā parka teritorijā, Krāslavas novada Ezernieku pagastā. Restaurētajā akmens sienu staļļu ēkā izveidots Jaundomes muižas vides izglītības centrs un ekspozīcijas zāle.
Pārslas Konrādes teksts un foto
Jaundomes nosaukums esot cēlies no poļu noaukuma Nowa Mysl, ko vēlāk pārdēvēja par Novomisļiem. Sākot teritorijas labiekārtošanu un vides izglītības centra izveidi, nosaukumu pārtulkoja latviski — Jaundome.
Jaundomes muiža celta 19. gadsimtā. Celtniecība sākta ap 1820. gadu, bet pabeigta ap 1850. gadu. Sākotnēji gan kungu māja, gan saimniecības ēkas bijušas no koka. Ampīra stila mūra kungu māja celta aptuveni no 1825. līdz 1830. gadam. 1879. gadā Jaundomes muižu nopirka vācu muižkungs Augusts Vilhelms Keislers, un viņa dzimtai piederēja aptuveni 1000 hektāru zemes. Viņa īpašumā bija vairākas celtnes — kungu māja, alus brūzis, Svētā Miķeļa kapela, klēts, zirgu stallis, ledus pagrabs un dīķis ar salu, kuram pāri bijis tilts.
Dāvana sievai
Vides izglītības centra vadītāja Līga Vaivode stāsta, ka Keislers nopirka šo īpašumu savai sievai. “Iztēlojieties, ko mūsdienās dāvina sievām! Ziedus dažas reizes gadā, šokolādes, varbūt kādus auskariņus, gredzentiņus, tālruni varbūt. Bet te — vesela muiža toreiz ar 1000 hektāriem zemes! Tik pamatīga dāvana sievai. Tauta vēl ilgi smējās, par kādiem grēkiem viņš to sievai dāvināja… Latgalē tā bija ļoti liela saimniecība. Latgales reģionam vairāk raksturīgas koka muižas, bet mazākas. Šī bija lielāka saimniecība,” viņa stāsta.
Vides izglītības centrs atvērts 2013. gadā ēkā, kurā agrāk bija zirgu stallis. “Tolaik traktoru nebija, 1000 hektāru bija jāapstrādā ar zirgiem, tāpēc arī staļļi bija lieli. Pašā Ežezera krastā bija ļoti liels alus brūzis. Brūvēja alu uz vietas un veda uz tirgiem pārdot. Tas arī bija viens no muižas ieņēmumu avotiem. Muižai bija piesaistītas arī dzirnavas. Centrālā ēka bija saimniecības sirds. Te muižkungi dzīvoja līdz pat Otrā pasaules kara sākumam. Pēc Pirmā pasaules kara, kad izveidoja neatkarīgu Latvijas valsti, notika zemes reforma. Muižkungiem atņēma zemi un to dalīja vietējiem iedzīvotājiem. Pārsvarā latviešiem tas bija pirmais savs īpašums, bet muižkungiem tā bija īpašumu zaudēšana. Keisleru ģimenei no 1000 hektāriem pēc zemes reformas īpašumā palika tikai 57 hektāri,” stāsta L.Vaivode.
Skola un dzīvokļi
Kad sākās Otrais pasaules karš, muižkungi bija spiesti doties projām, jo viņiem draudēja izsūtīšana uz Sibīriju. Viņi devās uz Vāciju.
“Līdaka gada laikā medībās ļoti daudzus zobus arī nolauž, īpaši augšējos maziņos. Bet mēs, cilvēki, varam to tikai apskaust, jo viņai katru gadu izaug jauni zobi,” rādot līdakas galvu, saka vides izglītības centra vadītāja Līga Vaivode.
Padomju gados muižas ēkā sākumā bijusi skola ar internātu, kurā dzīvoja gan skolēni, gan skolotāji. Pēc sešiem gadiem skolu pārcēla uz citu vietu. Lai muižas ēka nepaliktu tukša, tajā ierīkoja 14 dzīvokļus cilvēkiem, kas strādāja netālu uzceltajās divās fermās — govju un teļu.
“Iztēlojieties, ka muižas plašo, gaišo muižkunga istabu atdod daudzbērnu ģimenei! Kas ar to notiek? Katra ģimene sev iebūvē trīs līdz četras starpsienas, plīti, savu krāsni. Muižas ēka no iekšpuses ļoti apauga ar to padomju laika mantojumu, kurš saglabājies joprojām. Bet nu vismaz tajā laikā šeit dzīvoja strādīgi cilvēki, kuri kopa savu apkārtni. Citi laiki sākās deviņdesmitajos gados, kad sabruka Padomju Savienība, visi cilvēki, kuri gribēja strādāt un attīstīties, aizbrauca prom. Uz vietas darba vairs nebija, tāpēc muižā apdzīvoti palika tikai četri dzīvokļi, tajos dzīvoja sociāli nelabvēlīgākās ģimenes, kuras neko negribēja darīt. Pēc 2010. gada, pēc 20 saimniekošanas gadiem, no ceļa muižas ēku vairs nevarēja redzēt, jo viss bija aizaudzis kokos un krūmos. Nožogotajā teritorijā sakārtošanas procesā nozāģēja ap 200 kokiem un krūmiem. Muižas vārtus arī nevarēja saskatīt, jo bija krūmos ieauguši,” stāsta L.Vaivode. “2010. gadā jaunizveidotā Dagdas novada pārstāvji atbrauca uz šejieni apskatīties. No šīs staļļa ēkas bija saglabājušies tikai akmens mūri. Nekā cita nebija, jo ēka cieta ugunsgrēkā. Radās ideja, toreiz ļoti drosmīga, ka šo vietu varētu sakārtot, likvidēt džungļus, visu nolīdzināt, realizēt Eiropas projektu un staļļa ēku attīstīt par tūrisma objektu. Jaunizveidotie novadi bija ļoti aktīvi. Var teikt, ka šis ir viens no labākajiem Dagdas novada pašvaldības augļiem. Toreiz nolēma šeit izveidot vides izglītības centru. Diskutēja, ko gribētu parādīt uz šejieni atbraukušajiem cilvēkiem. Atbilde ilgi nebija jāmeklē, jo 500 metru no šīs vietas ir Ežezers.”
Par zivīm un dzīvniekiem
Ežezers ir salām bagātākais ezers ne tikai Latvijā, bet visās Baltijas valstīs. Braucot ar laivu, skaitot salas, var arī apmaldīties. Literatūrā lasāms, ka ezerā ir 36 salas. “Toreiz izveidoja zivju mulāžu kolekciju. Pirmos desmit gadus vides izglītības centrā varēja apskatīties tikai ezera pasauli, bet 2023. gadā pievienoja arī meža izstādi. Tagad izstāde apskatāma divos stāvos. Redzamas ne tikai dzīvnieku, bet arī zivju trofejas,” stāsta centra vadītāja, rādot līdakas galvu, piebilstot, ka tā ir “dabas gaļas mašīna”.
Īpašs stāsts viņai ir par vilka zobiem, rādot vilka žokli. “Noteikti zināt, ka gaļas mašīnā ir smalkāks sietiņš, rupjāks sietiņš. Arī vilka mutes dobumā ir smalkāki un rupjāki zobiņi. Ja salīdzinātu ar suni, galvenā atšķirība, protams, ir izmērs un sakodiena spēks. Gandrīz neviens suns, pat lielais alabajs, tik stipri neiekodīs, kā to spēj vilks. Vilkam ir ļoti, ļoti liels žokļa spēks! To, kurā iekožas vilks, viņš parasti vaļā vairs nepalaiž, kamēr medījums dzīvs. Pirmie lielākie un mazākie zobi, lielie ilkņi paredzēti, lai iekostos upurī. Lielie, asie zobi paredzēti, lai gaļas gabalu nokostu vai norautu. Mutes dobumā ir arī mazāki zobiņi, kas paredzēti, lai mazliet sakošļātu — tas ir “lielais siets”, kas mazliet sasmalcina. Aizmugurējie zobi ir “smalkais sietiņš”, kas ļoti smalki gaļu sasmalcina.”
Vides izglītības centra apmeklējums atsver to, ka kungu mājā iekšā diemžēl netiekam. Pēc izglītošanās vides izglītības centrā mums ir ekskluzīva iespēja ugunskurā izcept “muižkunga kruasānus”.
Reklāma