Ja nerunā, sabiedrībai nav nojausmas par notiekošo. Jāmāk sevi iekšēji organizēt.

Aizvadītā nedēļa bija tipiska pēcsvētku nedēļa. Pavasara sākums, visi gaida Lieldienas, un tad tas viss ātri paiet. Attopies, ka nekas diži nav mainījies, dzīve turpinās tāpat kā līdz šim. Dabā redzam arvien vairāk zaļās krāsas, saule silda. Šogad paralēli dabas ritējumam ir tāda dīvaina sajūta. Pēdējos divus gadus nedrīkstējām pulcēties, ar vērienu svinēt svētkus. Paralēli saglabājas fons, ko rada karš Ukrainā. Līdz ar to sajūtas ir divējādas, cilvēki baidās piedzīvot. Liekas, vai tiešām tas notiek ar mums? Mēs drīkstam svinēt, apmeklēt pasākumus un koncertus. Tāda sirreāla sajūta.Aizvadītajā nedēļā televīzijā strādāju pie diviem sižetiem, kas raisīja pārdomas, kāda pie mums valstī ir kārtība un kā mēs drīkstam daudz ko ignorēt. Piemēram, viena pašvaldība ignorē to, ka ārstniecības personām minimālā alga pēc Ministru kabineta noteikumiem nedrīkst būt mazāka par 1032 eiro, bet izglītības iestāžu personāla medmāsām to neizmaksā.