Ja man būtu sešas liekas “štukas”…

Eksprezidents Andris Bērziņš vairākas savas algas atdeva skolām. Toreiz, 2012. gadā, viņš kā Valsts prezidents mēnesī saņēma 2208 latus. Ne pēc, ne pirms viņa šajā amatā strādājošie ar tādu cēlu žestu neizcēlās. Vismaz skaļi to nav teikuši. Nesen medijos parādījās ziņa, ka pēc pilnvaru beigām Valsts prezidents Egils Levits no valsts varētu saņemt ikmēneša pensiju aptuveni 6700 eiro apmērā. Kāds Vadims Kislovs pirms divām nedēļām sabiedrības iniciatīvu portālā “Mana balss” ievietoja savu ideju — izbeigt bijušo prezidentu uzturēšanu par tautas naudu. Ja tā savāks 10 tūkstošus balsu, iniciatīvu nāksies izskatīt Saeimā. Līdz pirmdienas vakaram vēl vajadzēja 5959 balsis. Vadims savā pieteikumā cita starpā saka: līdz ar to tiktu gan ietaupīti zināmi līdzekļi, gan arī vairāk saliedēta sabiedrība — ka mums nav supernodrošināto ar garantētu luksusa dzīvesveidu tikai tāpēc, ka uz dažiem gadiem ir ieņēmuši svarīgu amatu. Sociālajā vietnē Facebook. com redzams, ka Vadims ir no Liepājas, senāk pārliecināts antivakseris, tagad iestājies pret Kariņa valdības stilu, ir pret karu Ukrainā, patīk partijas “Latvija pirmajā vietā” idejas. Tā teikt, duāla persona. Tomēr es nobalsoju par viņa ideju. Jo šķiet absurdi, ka cilvēki, kuri savos darba gados kā prezidenti lielākoties nav izpelnījušies tautas mīlestību, līdz mūža galam saņem tautas sapelnīto naudu. Varbūt par katru prezidentu, piešķirt naudu pēc aiziešanas no amata vai nē, vajadzētu jautāt tautai? Ja valstī būtu ieviesta elektroniskā balsošana, domāju, ka taisnīgu atbildi mēs saņemtu pāris stundu laikā. Vai seši tūkstoši eiro ir niecīga summa? Valsts līmenī, protams, jo mūsdienās zem miljona vērts “projekts” nav vērā ņemams. Tajā pašā laikā, piemēram, portālā ziedot.lv ir 47 aktuālie projekti, kuriem ziedot un kuri lielākoties saistīti ar bērnu veselību. Piemēram, septiņus gadus vecajai Ilonai Visockai, lai viņa varētu uzturēties bērnu rehabilitācija centrā “Poga”, nepieciešami 6765 eiro. Lielākā daļa, 4,7 tūkstoši, jau saziedoti. Latvieši nez kāpēc kautrējas no sarunām par naudu. Nabags neies lūgties, bagāts neteiks, ka palīdzējis. Tikums tas vai netikums? Domāju, ka tā mūsu savstarpējā nenovīdība un interesantie kažoki, kurus var vilkt uz abām pusēm. 

Varbūt par katru prezidentu, piešķirt naudu pēc aiziešanas no amata vai nē, vajadzētu jautāt tautai? Ja valstī būtu ieviesta elektroniskā balsošana, domāju, ka taisnīgu atbildi mēs saņemtu pāris stundu laikā.