Hibrīdkarā ievainots jaunietis

Ir reizes, kad es, kaut ko dzirdot, tā teikt, palieku uz pauzes. Nesen bija saruna ar kādu nejauši satiktu jaunieti. Viņš ilgu laiku dzīvo Īrijā, pāris reizes gadā atbrauc uz Latviju. Kad saruna aizveda līdz tēmai “Latvijā nokritušais krievu drons”, izbrīnā iepletu acis. Viņa uzskata, ka dronu palaida paši latvieši, lai, tā teikt, sētu naidu pret krieviem. Šis brīdis lika man apstāties un padomāt — kā mēs, sabiedrība, esam nonākuši līdz šādam punktam? Kā jauns cilvēks, kurš izaudzis brīvā Latvijā, var tik viegli pieņemt naratīvu, kas acīmredzami nāk no valsts, kura patlaban ved agresīvu karu pret kaimiņvalsti? Atbilde, protams, nav vienkārša. Tā sakņojas sarežģītā informācijas ekosistēmā, kurā mēs dzīvojam 21. gadsimtā. Sociālie mediji, kas darbojas kā ziņu kanāli, un arī mērķtiecīgi veidotas dezinformācijas kampaņas rada informatīvo kokteili, kurā patiesību no meliem atšķirt kļūst arvien grūtāk.

Taču problēma ir dziļāka par vienkāršu informācijas plūsmu. Tā ir saistīta ar mūsu identitāti, ar to, kā mēs uztveram sevi un savu vietu pasaulē. Jaunietis, kurš dzīvo Īrijā, iespējams, jūtas atrauts no Latvijas realitātes. Viņš, visticamāk, ikdienā nesaskaras ar tām bažām par drošību, kuras izjūt cilvēki, dzīvojot tiešā kara tuvumā.

Turklāt neaizmirsīsim par cilvēka psiholoģisko tieksmi meklēt vienkāršus skaidrojumus sarežģītām situācijām. Ir vieglāk pieņemt domu, ka “viss ir safabricēts”, nekā saskarties ar realitāti, kurā kaimiņvalsts tiešām var būt agresors.

Kara Ukrainā kontekstā šāda naivitāte un vieglprātība var būt ārkārtīgi bīstama. Mēs redzam, kā Krievija izmanto ne tikai tankus un raķetes, bet arī informāciju kā ieroci. Dezinformācija un propaganda ir kļuvušas par hibrīdkara neatņemamu sastāvdaļu, un mērķis ir skaidrs — sašķelt sabiedrību, radīt šaubas un neuzticību.

Lai tā nenotiktu, mums jāmāca cilvēkiem ne tikai lasīt ziņas, bet arī analizēt tās, meklēt avotus, pārbaudīt faktus. Tajā pašā laikā mums ir jāstiprina mūsu nacionālā identitāte un piederības sajūta. Tas nenozīmē noslēgties no pasaules vai kļūt šovinistiem. Gluži pretēji — mums jākļūst atvērtākiem, bet vienlaikus jāapzinās savas saknes un vērtības. Latvijai jākļūst par vietu, ar kuru lepoties un kuru aizstāvēt — ne tikai fiziski, bet arī informatīvajā telpā. Incidents ar dronu mūsu gaisa telpā ir nopietns atgādinājums, ka nevaram atļauties būt bezrūpīgi.

Jaunietis no Īrijas man atgādināja, cik trausla var būt mūsu izpratne par pasauli. Bet tas arī lika man apzināties, cik svarīgi ir turpināt šo sarunu — ne tikai redakcijas slejās, bet arī ikdienas sarunās ar draugiem, ģimeni un pat svešiniekiem. Jo tad varam cerēt uz sabiedrību, kas ir ne tikai informēta, bet arī gudra un noturīga pret jebkādiem mēģinājumiem to šķelt vai maldināt.