Elīna Andersone pēc 10 aizvadītiem gadiem Itālijā atgriežas Latvijā. Sirdī ziemeļniece.

“Es sirdī esmu ziemeļniece, man saules nepietrūkst, un bez jūras arī varu dzīvot. Man mežs labāk patīk,” saka Elīna Andersone. Pirms trim gadiem viņa atgriezās Latvijā no Itālijas, kur pavadīja 10 gadus. Uz šejieni atveda ilgas pēc mājām un vēlme darīt ko citu. Par to saruna ar Elīnu.

Visa pieredze noder
— Jūsu dzimtā pilsēta ir Aizkraukle?
— Esmu dzimusi Bauskā. Par savām mājām uzskatu Aizkraukli, lai gan pēdējie gadi aizvadīti citās pasaules malās.
— Skolas gaitas arī sākās šeit?
— Bērnudārzā man nepatika, aizgāju dažas dienas un mammai paziņoju, ka tur vairs neiešu! Gāju mammai līdzi uz skolu, viņa ir angļu valodas skolotāja. Sēdēju stundās. Es biju paraugbērns — kārtīgs, mazliet bailīgs, kautrīgs. Sēdēju blakus mammai, skatījos, klausījos, “liku” visiem atzīmes. Tas bija liels ieguvums, jo angļu valoda kļuva kā otra dzimtā valoda.
— Uz kurieni aizveda ceļš, lai tālāk izglītotos?
— Uz Latvijas Kultūras akadēmiju. Kad gāju mācīties, likās, ka tā ir pareizā un vienīgā vieta, kur turpināt izglītoties. Varbūt tagad izvēlētos ko citu studēt, taču visa pieredze noder.
Studēju programmā “Starpkultūru sakari. Latvija—Francija”. Tas bija laiks, kad Latvija gatavojās iestāties Eiropas Savienībā. Domāju, angļu valodu zinu labi, noderēs arī franču valoda. Man gan tā īsti nepatika, bet domāju, ka varbūt iepazīšu un sāks patikt. Tā nebija, tomēr pieredze bija interesanta.