Degradējošā izklaide

Sensenos laikos ikviena mājokļa sirds bija pavards. Mūsdienās šo centrālo objektu visbiežāk aizvieto televizors. Sarunas ģimenes lokā nu aizstāj aizraujoši, izzinoši, kā arī degradējoši raidījumi. Dzīvojam laikmetā, kad mums ir ekskluzīva iespēja — izvēlēties saturu. Mēs nosakām, ko skatāmies, kādas raidstacijas klausāmies un kādus preses izdevumus, portālus lasām.

Vakar man bija diskusija, kurā mans sarunu biedrs akcentēja savdabīgu problēmu — pašmāju degradējošos realitātes šovus un raidījumus. Tika minēti konkrēti piemēri, sociālais projekts “Caur ērkšķiem uz…”, “Slavenības bez filtra” un “Ģimene burkā”. Cik sapratu, šo sarakstu varētu arī paturpināt. Valstiskā līmenī tiek runāts par izaicinājumiem un potenciālajiem risinājumiem, lai uzlabotu demogrāfiju un vajadzību stiprināt ģimenes lomu. Notiek dažādi bērnu audzināšanas kursi, aicinājumi kļūt par audžuģimeni un virkne citu līdzīgu pasākumu. Tikmēr iepriekš minētie šovi demonstrē citu realitāti — tādu, kurā skatītājus iepazīstina ar alkoholu lietojošām mātēm, vecākiem, kas neiespringst par bērnu zobu higiēnu un viedierīcē pavadīto laiku. Sarunu biedrs vērsa uzmanību, ka šie raidījumi savā ziņā normalizē neprasmes, parādot, ka arī tā var dzīvot.

Veidojas sabiedrības uztvere par ģimenes vērtībām un ietekme no mediju satura, kas var veidot sabiedrības normu priekšstatus. Šāda veida raidījumi var ietekmēt nākamās paaudzes uztveri par to, kas ir pieņemami un kas nav. Ietekme varētu būt tik lielā mērā destruktīva, ka nākotnē tie ietekmētu jauniešu attieksmi pret attiecībām, ģimenēm un atbildību par bērniem. Jau tagad mēs redzam, cik viegli ir normalizēt nevēlamas darbības. Visi bērni lieto telefonus, vai tad es savam liegšu? Vai arī — es (pieaugušais) “sēžu” telefonā, tā būtu liekulība aizliegt to bērnam. Agrāk raidījumos piedalījās tikai sabiedrībā zināmas personības, tagad prožektoru gaismā nonāk arī tā saucamie “parastie mirstīgie”. No vienas puses, tas iepriecina, es labprāt televīzijas ekrānā redzētu parastas latvju ģimenes ikdienas ainiņas, bet šie šovi spēcīgi parāda monētas otru pusi — aizņemtību, neizdarību, neglīto patiesību, kura lielākā vai mazākā mērā sastopama katrās mājās. Ir tikai atšķirība — pasniegt to kā normu vai tomēr nepilnību, ko censties novērst.

Kāds būtu sabiedrības uzdevums šajā gadījumā — vai vienkārši pārstāt skatīties šos šovus, vai arī ir nepieciešama kāda aktīva diskusija par to, kāda veida saturu mēs vēlamies kā sabiedrība veidot un patērēt? Patiesība ir tāda — ir pieprasījums, būs piedāvājums. Uz šīs bāzes pastāv dzeltenā prese un izklaides raidījumi, kas nenes praktisku pienesumu, bet cilvēki no tiem nevēlas atteikties.