Elīnas Kilēvicas dārzā ar mūsu klimata īpatnībām aprod vairāk nekā 100 magnoliju šķirņu. Iecavas pagasta “Sidrabiņu” dārza saimniece ar šo efektīgi ziedošo augu aizrāvusies, jo tas neierasts un interesants, turklāt pēdējos gados radītas ļoti daudz jaunas šķirnes. Iztaujājam Elīnu par viņas krāšņo kolekciju un magnoliju audzēšanas niansēm.

KRISTĪNE SĒNELE

Dārzā līdzīgi kā tekstila dizainā

Elīna savu augu daudzveidības ziņā pārsteidzošo dārzu sāka veidot pirms aptuveni četriem gadiem. Sajūsmina gan ne tikai tur augošā bagātība, bet arī prāvais izmērs — skrupulozi nav mērīts, taču kopējā platība ir pat vairāk nekā hektārs. Elīna pieticīgi teic, ka dārzs top palēnām. Patiesībā četros gados ir paveikts neticami daudz. Pirmās dārzā ienāca peonijas, turklāt Latvijā daudz retāk sastopamās agri ziedošās. Par tām pastāstīsim, kad pēc pusotras nedēļas sāksies to krāšņais ziedēšanas laiks.

Elīnas dārzs tapis zemes gabalā pie vectēva mājām. Bērnībā viņa tur daudz laika pavadījusi, taču studiju gadi un darbs aizveda uz Rīgu. Tomēr, padzīvojot pilsētas mūros, lauku gaiss un miers vilināt vilināja atpakaļ. Tā kā Elīnas profesionālā nodarbošanās saistīta ar tekstildizainu, darbs paveicams arī attālināti. Tas ļāva atgriezties dzimtas mājās un katru brīvo mirkli veltīt dārza iekopšanai. “Apģērba un tekstila dizainā svarīgas krāsu, faktūru un tekstūru kombinācijas. Dārzā patiesībā ir tas pats. Ir pat vēl interesantāk: tu plāno arī laikā, pa gadiem, sezonām. Tas ir jau nākamais līmenis. Tas man šķita ļoti aizraujoši,” tā Elīna raksturo savu dārza tapšanas ceļu.

Sākumā viņa mēģinājusi veidot plānus, taču dzīvē tie pārāk labi nav strādājuši, varbūt vienīgi veidojot kopīgās dobju formas. Augu kombinācijas vislabāk top, eksperimentējot jau ar nopirktiem dēstiem. Līdz ar to mainība dārzā ir ierasta lieta, kāds augs tiek izrakts, tā vietā nāk cits.

Rada arvien ziemcietīgākas šķirnes

Magnoliju kolekcijai arī ir aptuveni tikpat gadu kā dārzam. Četri gadi, kā uzsver Elīna, ir ļoti mazs laika sprīdis. Magnolijas, kaut arī dārzā to ir daudz, vēl ir maziņas. Tās ir koki, kurām vajadzīgs laiks, lai sasniegtu patieso krāšņumu. ‘‘Atbrauciet pēc desmit gadiem, tad magnolijas varēs pa īstam novērtēt,’’ teic Elīna. Vispirms tām ir jāieaugas, jāpierod pie mūsu klimata, izvēlētās augšanas vietas, augsnes, tad jāpaaugas, un tikai pēc četriem pieciem gadiem var sākt gaidīt pirmos ziedus.

Magnolijas Elīnas sirdi iekarojušas ar to, ka ir neierastas un interesantas. Gribējies dārzā izmēģināt kaut ko jaunu, turklāt pēdējos gados magnoliju selekcija piedzīvo īstus ziedu laikus — tiek krustotas sugas, veidojot arvien ziemcietīgākas šķirnes ar vēl neredzētiem un eksotiskiem ziediem.

Par to, vai Latvijā šobrīd ir magnoliju popularitātes bums, Elīnai grūti spriest. Viņa smejas, ka pati esot tajā burbulī iekšā. Bet interese par tām ir saprotama: šķirņu daudzveidība rada azartu, eksotiskais izskats pārsteidz, ziedēšanas laiks aizpilda tukšumu pavasara dārzā.

Paralēli kolekcijas veidošanai Elīna izpētījusi arī sarežģītos magnoliju radu rakstus un to, kā radītas esošās šķirnes. Savā ziņā kolekcija esot arī kā eksperiments, kas ļauj novērot, vai un kā magnoliju daudzveidība piemērojas mūsu klimatam.

Sarežģītā pārziemināšana un uzticami stādi

Pirmā Elīnas dārzā tika iestādīta pati vienkāršākā un daudziem jau labi zināmā baltā kobus magnolija. Tā ir izturīga, ieaugusies ļoti labi. Tā kā zied pirmā, šobrīd ziedēšana jau beigusies.

Elīna neslēpj, ka sākumā magnolijas tāpat kā daudzi izvēlējusies galvenokārt tikai pēc ziedu skaistuma, maz pievēršot uzmanību to ziemcietībai. Bet nav retums, ka tieši krāšņākās ir tās neizturīgākās. Piemēram, tumšo ziedu magnolijas var izrādīties pavisam nepiemērotas mūsu ziemām. Turklāt šīs šķirnes lielākoties nāk no Jaunzēlandes, kur tās tiešām arī zied spilgti, bet pie mums ziedi ir krietni blāvāki.

Iesākumā arī kāda daļa no iegādātā stādmateriāla aizgājusi bojā pārziemināšanas posmā. Pa ziemu podos nosargāt magnolijas esot ļoti grūti. It kā turētas neapkurinātās telpās, taču atliek temperatūrai nokrist zem nulles, kad mitrākos podos ar saknēm notiek kas nelāgs. Te jāpaskaidro, ka Elīna magnoliju stādus galvenokārt iegādājas specializētajā audzētavā Nīderlandē. Rudenī tur ir plašākais piedāvājums. Siltākās valstīs tas ir arī laiks, kad magnolijas var izstādīt. Latvijā diemžēl ne, jo stādu, kurš atceļojis no maigāka klimata, nevar uzreiz ‘‘ielikt’’ mūsu apstākļos. Tāpēc stādi ir jāpārziemina, kas nav vienkāršs uzdevums.

Latvijā magnoliju stādus neviena audzētava nepavairo. Liela daļa šeit tirgoto atceļojot no Polijas, bet tur ar kvalitātes standartiem var būt dažādi. Galvenais risks, ka dabūsiet ne to šķirni, ko vēlējāties. Bet pārliecināties par to jau varēs labi ja pēc četriem gadiem. Mierinājumam, ja gribas ko neparastāku, arī ierindas dārzkopis var tikt pie specializēto audzētavu stādiem. Vispirms ir jāuzmeklē grupa «Magnolijas Latvijā» sociālajā tīmeklī «Facebook», tur tiek organizēti koppasūtījumi. Elīna gan iesaka laikus izpētīt audzētavu piedāvājumu, jo tas ir milzīgs. Pašam jānoskaidro, vai konkrētā šķirne Latvijā vispār spēs augt. Daudz noderīgas informācijas var atrast turpat grupā.

Dzeltenās labi piemērotas mūsu klimatam

Apciemojuma brīdī atsevišķas magnoliju šķirnes jau bija noziedējušas, citas, savukārt, tieši ziedēja, arī tādas, kam šī ir pati pirmā ziedēšanas sezona. Elīnas kolekcija veidota tā, lai šķirnes zied dažādos laikos. Tas ne tikai pagarina ziedēšanas sezonu, bet arī glābj situācijās, kad pavasara salnas kādas šķirnes nosaldē.

Starp tā brīža ziedētājām ir gan tumšās purpura, gan dzeltenās un koraļļu krāsas, gan pastelīgi rozīgās šķirnes. Elīna atklāj, ka dzeltenās, koraļļu un pat lašrozā krāsas magnolijas, kaut varbūt izskatās eksotiskākas nekā baltās, ir labi piemērotas mūsu klimatiskajiem apstākļiem. To selekcijā izmantota izturīgā gurķu magnolija, kurai laba ziemcietība. Šīs šķirnes Latvijā vēl nav tik bieži sastopamas, jo tās ir jaunas.

Elīnas kolekcijā ir arī tādas šķirnes, kurām vēl nemaz nav nosaukuma. Piemēram, stādīšanas gaidās ir kāds tumšo Burgundijas sarkano un dzelteno ziedu magnolijas krustojums.

Elīnas mīļākās ir vasarā (maija beigas līdz jūlijs) ziedošās magnolijas, piemēram, Virdžīnijas, Zībolda, Kuriļu magnolijas un to savstarpējie krustojumi. Tās ir pavisam citas magnoliju sugas ar baltiem, ļoti aromātiskiem ziediem. Starp citu, dažādā intensitātē smaržo liela daļa magnoliju.

Eksotisku izskatu vasarā ziedošajām magnolijām piešķir arī efektīgās, spīdīgās lapas, kuras dažām sugām var būt pat 50 cm garas. Ar šīm magnolijām ir vieglāk, jo tās praktiski neskar viens no nopietnākajiem magnoliju draudiem — pavasara salnas. Lai gan šā gada pārmērīgi siltais aprīlis arī tām ir pasteidzinājis lapas — ja būs mīnusi, tās var apsalt, un augam tas nav labi. Ja dārzā ir vieta tikai vienai magnolijai, tad, Elīnasprāt, labāk izvēlēties kādu no uzticamajām un jau mūsu klimata pārbaudītajām vērtībām: zvaigžņu, Lebnera vai kobus magnoliju. Kaut vai daudziem labi zināmo ‘Susan’.

Savukārt, ja vietas daudz, Elīna iesaka izvēlēties magnolijas ar dažādiem ziedēšanas laikiem. Tas sniegs lielāku drošību, ka pat nejaukā pavasarī tomēr kādus magnoliju ziedus izdosies sagaidīt.

No tumšajām šķirnēm pārbaudīta vērtība ir ‘Olav Kalleberg’. Savukārt citu tumšo šķirni ‘Genie’ Elīna neiesaka, jo tās ziedpumpuri mūsu ziemas neiztur un uzzied tikai vasarā. Šogad tā ziedot pirmo pavasari, jo ziema bija pārmēru silta.

Elīnai patīk neparastā balto ziedu ‘String of Pearls’. Tā zied nedaudz vēlāk ar lieliem ziediem. Arī ar to līdz šim ziemās nav bijušas problēmas.

Taču Elīna uzsver, ka ieteikumus viņa daudz labprātāk sniegs pēc gadiem pieciem, kad pašai jau būs pietiekama pieredze ar dažādu šķirņu spējām pielāgoties mūsu četriem gadalaikiem.

Nepārstādīt, mulčēt un sagādāt labus kaimiņus

Apkopojām dažus no Elīnas novērojumiem un ieteikumiem, kā labāk stādīt un audzēt magnolijas.

● Magnolijām vajag labi drenētu augsni, tomēr Elīna novērojusi, ka tās labi aug kā smiltī, tā tīrā mālā. Pēdējā tās pat ir spēcīgākas nekā smilšainā, kur tās vasarā biežāk jāpalaista.

● Svarīgi ļoti rūpīgi izvēlēties augšanas vietu, jo magnolijām ir jutīgas saknes, tām pārstādīšana ļoti nepatiks. Jāņem vērā, ka normālos apstākļos magnolija izaugs par paprāvu kociņu, kuram vajadzēs rūmi.

● Magnolija jāstāda pavasarī pēc salnām. Steigties nevajag, taču vēlams to izdarīt līdz Jāņiem, lai augs paspēj ieaugties līdz aukstajai sezonai.

● Magnoliju nedrīkst iestādīt par dziļu — jāstāda tādā pašā dziļumā kā tā augusi podā. Tāpat nevajag pārcensties ar stādāmbedres dziļumu, vēlāk zeme iesēdīsies un rezultātā stāds var tikt par daudz aprakts.

● Stādot ar mēslojumu vai kompostu aizrauties nevajag, svarīgāk ir pēc tam labi nomulčēt sakņu zonu. Tam var izmantot gan mizu mulču, gan pļautu zāli, tikai neliekot to pie paša auga stumbra. Tāpat nevajadzētu ļaut vaļu nezālēm jauni iestādītās magnolijas sakņu tuvumā. Vispār ieaugšanās posmā magnoliju sakņu zona rūpīgi jāuzmana.

● Magnolijām patīk neuzbāzīgi kaimiņi bez agresīvas sakņu sistēmas. Piemēram, labas kompanjones būs neliela auguma priedes un citi skujeņi, kam atšķirībā no magnolijām ir dziļa sakņu sistēma. Kaimiņi nodrošinās arī aizvēju, nelielu noēnojumu spilgtajos ziemas saules staros, pasargājot stumbru. Ziemcietes vai vasaras puķes gan nevajadzētu stādīt ap magnolijām, jo rušināšana un rakāšana to jutīgajām saknēm nepatiks.

● Magnolijām nepatiks vējš, taču ne tik daudz aukstuma kā ziedu dēļ. Vējš kopā ar spēcīgām lietus gāzēm vai krusu var salauzīt magnolijas greznāko rotu — ziedus, lūzuma vietas pēc tam atstājot brūnas.

● Ziemas aukstums magnolijām tomēr nav tik kaitīgs kā pavasara salnas. Kādām jutīgākām šķirnēm ir gadījies, ka ziemā apsalst zaru galiņi, taču caurmērā spelgonis lielu postu nenodara. Tuntulēt magnolijas nevajag, bet nomulčēt sakņu zonu — gan obligāti. Pavasara salnas parasti nodara lielākos postījumus. Te, protams, savu lomu spēlē arī vējš. Aizvējā magnolijas cieš mazāk nekā atklātā laukā. Pirms salnu brīdinājumiem pavasaros Elīna ir segusi magnolijas ar agrotīklu, taču bez īpašiem panākumiem. Šogad izmantojusi līdzekli “Lalstima Osmo”. Aizvējā tas palīdzējis, atklātā laukā — tomēr nē. Kopumā jārēķinās, ka katru gadu magnolija var arī neziedēt: kāda apsalst pavasara salnās, citai, neizturīgākai, ziedpumpuri, kuri ieriešas rudenī, nosalst ziemā.

● Slimības un kaitēkļus magnolijām Elīna pagaidām nav novērojusi. Iespējams, tāpēc, ka pie mums to vēl ir par maz, lai mošķi un kaites savairotos.

● Pirmos gadus, kamēr magnolijas ieaugas, Elīna tās liek mierā. Pēc tam jau var skatīties, vai nevajag paveidot, piemēram, izgriezt lieko stumbru, kurš vējā beržas pret galveno un veido rētas. No vienas puses vairāki stumbri esot labi, jo ziemā magnoliju miza var plaisāt tāpat kā augļkokiem. Vizuāli Elīnai gan labāk patīk, ja ir tikai viens stumbrs. Jāuzmana, lai potcelms neveido atvases.

● Tām magnolijām, kuras iestādītas pļavā, Elīna palīdz ieaugties, tās pabarojot ar ilgās iedarbības mēslojumu. Treknajā dārza augsnē augošajām gan papildu barība nav vajadzīga.