Cik drīkst slimot?

Veselības aprūpe allaž bijusi kutelīga tēma tieši no finansiālā aspekta, jo valsts apmaksāto pakalpojumu vienmēr bijis par maz. Labāk, visticamāk, nekļūs, jo Nacionālais veselības dienests šajās dienās aicina ģimenes ārstus un arī ārstniecības iestādes rūpīgi izvērtēt nepieciešamību nosūtīt pacientus uz analīzēm, tāpēc, ka šī gada pirmajā ceturksnī par vairāk nekā trijiem miljoniem eiro pārtērēts laboratoriskajiem izmeklējumiem atvēlētais valsts finansējums. Izrādās, ka kvotas jau sākotnēji plāno ar deficītu, un tās neatbilst reālajai pacientu plūsmai.

Stāsts noteikti nav tikai par analīzēm, bet medicīnas jomu kopumā, jo valsts nodrošinātā veselības aprūpe paliek arvien vājāka. Nereti rodas jautājums — vai cilvēks var atļauties slimot? Ne jau viņš pats lemj, veikt vai neveikt analīzes, kādus citus izmeklējumus un doties pie konkrētā speciālista. Ja ir kāda problēma, tā risinās sadarbībā ar ģimenes ārstu, kuri jau tagad nereti ir spiesti šķirot pacientus — sūtīt vai nesūtīt uz izmeklējumiem vai novirzīt uz maksas pakalpojumiem. Kurš var precīzi izvērtēt, kad pacients var gaidīt izmeklējumu, kad nē? Rūpējoties un satraucoties par savu veselību, cilvēki bieži izvēlas maksas izmeklējumus un vizītes. Jautājums tikai, cik daudzi un cik bieži to var atļauties. Līdz ar to ārstu aicinājums iedzīvotājiem rūpēties par savu veselību un laikus veikt pārbaudes, ir tukša skaņa, jo reālas iespējas bieži vien nav, ja vien par to dārgi nemaksā.

To, ka Latvijā jau teju ir maksas medicīna, var pārliecināties ik dienu. Lūk, kāda Aizkraukles novada pacienta pieredze. Parādoties veselības problēmām, ārsts viņam nozīmē četrus izmeklējumus. Ļoti steidzami tas nebija, bet saprotams, ka arī vilkt garumā nevajag. Interesējoties par iespējām to visu veikt par valsts naudu, situācija bēdīga — pat gada laikā, visticamāk, viss nav iespējams. Tā cilvēks ķēries pie maksas pakalpojumiem, vispirms gan izpētot, kur tas ir izdevīgāk, jo cenas ārstniecības iestādēs dažādiem pakalpojumiem atšķiras. Tā nu sanācis, ka vienu izmeklējumu izdevies veikt Madonā, nākamo Daugavpilī, vēl vienu Jēkabpilī un Aizkrauklē. Kopumā tas bija triju mēnešu laikā. Ja ir laiks, nauda, transports, tas ir iespējams. Tiem, kuriem kaut kas no tā ir ierobežots, labi nav un stress pamatīgs.

Nedomāju, ka cilvēki palikuši slimāki, vai izklaides pēc dodas pie ārstiem, veidojot garās rindas. Tā ir sistēma, kas klibo. Vienmēr brīnos, kā saujiņa cilvēku privātklīnikās spēj iegādāties nepieciešamās iekārtas, bet lielā valsts savās ārstniecības iestādēs to ne vienmēr var. Aizejot uz privātklīniku, ārstam ir teju viss, lai veiktu izmeklējumus, bet valsts poliklīnikā staigā no viena kabineta un otru, veidojot rindu pēc rindas, tērējot kvotas, savu un citu laiku. Tas viss arī maksā.